Lai saprastu dekabristu sacelšanās iemeslus un pirmsākumus, ir jasaprot situācija, kura izveidojās Krievijā XIX gs. 20. gados. Aleksandra I valdīšanas posms no 1816. g. līdz 1825. gadam ienāca vēstures zinātnē ar nosaukumu “arakčejevšina” (“аракчеевщина”). Nosaukums ir saistīts ar grafa Arakčejeva aktīvo darbību iekšlietu jomā. Ir jāatzīmē, ka dažādi autori ļoti atšķirīgi raksturo šo valstsvīru.
Mantojumā no tēva Aleksandrs saņēma vēl Pētera I laikā izveidoto pārvaldes sistēmu, kura jau neatbilsta tā laika prasījumiem. Veicot iekšpolitiskās reformas imperators izraudzījās divus ieverojamos valstsvīrus – M. Speranski un A. Arakčejevu. Speranskijs simbolizēja liberālo reformu ievirzi, Arakčejevs – otrādi, vēlējās maksimāli nostiprināt valsts militāro spēku, strikti reglamentējot arī valsts civīlo dzīvi. Abi valstsvīri raksturoja imperātora sarežģīto un pat divkosīgo personību, bet galu galā virsroku guva Arakčejevs.
Aktīvi nodarbojoties ārpolitiskajā jomā “Svētās alianses” ietvaros, bet vēlāk pārdzīvojot virkni personisko satriecinājumu (1818. gadā mirst imperatora māsa Katrīna; nedaudz vēlāk – meita Sofja), Aleksandrs pakāpeniski sāka vienaldzīgi izturēties pret valsts iekšpolitiskajām lietām, visu tekošo administratīvo darbu uzdodot grafam Arakčejevam, kurš, ka rakstīja Sergejs Platonovs, “pārvertās par pagaidu valdītāju, sacēlot vispārējo naidu pret sevīm ne tikai sava neciešama lielīguma un sīkā ļaunatminīguma dēļ, bet arī ar vispārējo parvāldes paņēmienu – neizglītoto, rupju un cietsirdīgu, kas kopumā iemiesoja sevī ķēmīgu reakciju attiecībā pret visu to, kas valdzināja sabiedrību Aleksandra valdīšanas pirmajos gados.” Dažādu amatu un atšķirīgo uzskatu cilvēki “vienādi nosodīja Arakčejevu, saucot viņu par “nolādēto čūsku”, “nezvēru”, “Krievijai kaitīgāko cilvēku””. “Iestājās smags režīms, kas atgādināja iepriekšējo valdīšanu”, raksta S. Platonovs1.
Taču mūsdienu krievu pētnieks KZA akadēmiķis Anatolijs Derevjanko raksta, ka “A. A. Arakčejevs nekad nebija un nevarēja būt par imperātora “ļauno ģēniju”, par cilvēku, kuram bija lēmēja balss kāda lēmuma pieņemšanā. Visos apstākļos viņš palika par Aleksandra I nodomu precīzo izpildītāju, par viņa punktuālo un neaizstājamo palīgu”. Pie tam “grafs bija godīgs (viņš nepiesavināja sev ne vienu rubli no tiem milzīgajiem līdzekļiem, kuri tika piešķirti militāro apmetņu izveidošanai) un kautrīgs (ne vien reiz atsakoties no nepelnītiem ordeņiem)”2.
Arakčejeva laika spilgtākā paradība bija militaro apmetņu izveidošana. Kā rakstīja S. Platonovs, Krievijas armijas trešā daļa tika iesaistīta lielajā un sarežģītajā reformā: karaspēks tika izvietots tā, lai miera laikā zaldāti netiktu atrauti no ģimenēm un saimniecības. Tas mazināja valsts kases izdevumus, bet tajā pašā laikā uzlikta karaspēka pārtikas izdevumus uz tiem apgabaliem, kur attiecīgais karaspēks tika izvietots. Šo vietu iedzīvotāji tika ieskaitīti “militārajos zemniekos” un tika pakļauti militārajai pārvaldei, jaunieši tika ieskaitīti “kantonistos” un papildināja karaspēku. Arakčejeva laikā militarās apmetnes tika izveidotas Novgorodas, Mogiļjovas, Slobodas – Ukrainas, Hersonas un Jekaterinoslavas guberņās. Šī reforma “lauzīja lielās daļas iedzīvotāju sadzīvi, radot nopietnu neapmierinātību reformā iesaistīto cilvēku vidū”3.
…
