Ievads
Ar katru gadu Latvijā pieaug automašīnu skaits, tātad ir arī lielāks degvielas patēriņš. Tas savukārt palielina degvielas uzpildes staciju skaitu. Populārajā padomjlaiku filmā „Sargies no auto!” skan frāze: „Cilvēki, kuriem nav automašīnas, vēlas to nopirkt, bet cilvēki, kuriem ir automašīna, vēlas to pārdot”. Gan auto pircējiem, gan pārdevējiem ir skaidrs, ka automašīna nekustēs no vietas, kamēr tās bākā netiks ielieta degviela, kurai sadegot, radīsies enerģija, kas dzīs spēkratu uz priekšu.
Tagad moderni benzīntanki atrodas gandrīz ik uz katra stūra un degvielu var iegādāties jebkurā diennakts laikā. Jebkurš, kas ir bijis kādā no Rietumeiropas zemēm vai ASV, ir ievērojis, ka pilsētās ir milzum daudz degvielas uzpildes staciju, kas bieži vien atrodas pat ēkas pirmajā stāvā vai tieši pie ūdenskrātuves, kur pie reizes var uzpildīties arī motorlaivas. Šīs stacijas ir tāds pats veikals vai servisa pakalpojums kā visi citi, un tās neuzskata par videi bīstamām.
Mūsu sabiedrībā joprojām valda uzskats, ka degvielas uzpildes stacijas neglābjami nes sev līdzi vides piesārņojumu un nedrošību. Protams, šim uzskatam ir savs pamats. Līdz 90. gadu sākumam degvielas uzpildes stacijas bija visai ierobežotā skaitā, un vairākums no tām darbojās kopš 50. – 60. gadiem. Nav grūti iedomāties, kāda bija to kvalitāte, pēc kādām tehnoloģijām tās tika būvētas un cik drošas tās varēja būt pēc 30 – 40 gadu ekspluatācijas. Tā arī tapa unikālie objekti, piemēram , vecās degvielas uzpildes stacijas Tukumā un Ogrē, kur vairāku simtu metru attālumā privātmāju akās uz ūdens ir dažu centimetru biezs degvielas slānis.
Degvielas nesamērīgi zemās cenas ļāva benzīnu lietot gan motoru mazgāšanai, gan ugunskuru iededzināšanai, bet dīzeļdegvielā samērcētas lupatas – mežacūku aizbaidīšanai no kartupeļu lauka. Degvielas cenas Latvijā tuvojas Eiropas līmenim. Skaidrs, ka degvielas tirgotājiem ir izdevīgāk benzīnu kādam pārdot, nevis liet zemē vai iztvaicēt gaisā.
Ievērojot degvielas uzpildes staciju projektēšanas un būvniecības nosacījumus, kā arī pazemes ūdeņu aizsardzības noteikumus, to ietekme uz pazemes ūdeņu kvalitāti ir nenozīmīga.
Vides kvalitātes normatīvi un vides aizsardzības prasības, ekspluatējot degvielas uzpildes stacijas ir noteiktas 03.08.1999. MK noteikumos Nr.269 “Noteikumi par vides kvalitātes normatīviem degvielas uzpildes stacijām, naftas bāzēm un pārvietojamām cisternām” un 16.05.2006. MK noteikumos Nr.400 „Noteikumi par vides aizsardzības prasībām degvielas uzpildes stacijām, naftas bāzēm un pārvietojamajām cisternām”.
…
