D.Didro "Ramo brāļadēls"

Ievads

Patstāvīgajam darbam izvēlējos analizēt Denī Didro satīru „Ramo brāļadēls” (Le neveu de Rameau) , kas tapusi ap XVIII gs. 60-to gadu sākumu (precīzāk darba tapšanu iekļauj šādā laika posmā: 1762–1779, izdots 1823). Kas mani pamudināja no bibliotēkas plaukta paņemt tieši šo grāmatu? Šeit atbilde nav tālu jāmeklē – mani piesaistīja forma, kādā darbs sarakstīts – satīra (lat. satira – literatūras darbs, kurā asi izsmietas un nosodītas dzīves negatīvās parādības; dzēlīgs nopēlums, nosodījums, atmaskojums), turklāt kā divu pilnīgi atšķirīgu cilvēku dialogs. Mani vienmēr ir vilinājusi citu tautu kultūra, kultūras vēstures izzināšana, tāpat arī mūzikālā tematika man nekad nav bijusi sveša.
Šis darbs spilgti attaino franču kultūras, kā arī Francijas sociālo dzīvi XVIII gs. Rakstīts filozofiska dialoga formā, kā divu asprātīgu cilvēku saruna, ko risina augsti morāls cilvēks (autors) un cilvēks bez pašcieņas un morāles (Ramo brāļadēls). Galvenais varonis ir reāla persona – komponista Ž.F.Ramo brāļadēls, tomēr šeit viņš uzlūkojams tikai kā literārais tēls, kurā koncentrētas noteiktu sociālo aprindu mūžsenās iezīmes, kurš pauž vai attēlo tās daudzēs pozas, ko cilvēkam spiež ieņemt dzīvē viņa gara, gribas vai miesas nabadzība. Abu raksturi ir ļoti pretrunīgi un savos uzskatos atšķirīgi, lai arī abi pārstāv kultūras un mākslas sfēru. Viss darbs ir veidots filozofiskas diskusijas veidā, vienā telpā un vienas dienas laikā Reģences kafejnīcā.

…