Psiholoģijā par personības attīstības pamatu uzskata pirmos piecus bērnības gadus. Attīstības psiholoģija veido priekšstatu par personības attīstības pamatiem. Konkrētā vecumposmam ir personības psihiskās attīstības īpatnības. Piedzimstot bērns ieiet sabiedrisko normu attiecībās, kā rezultātā bērnam rodas uzticība pret apkārtni un labāka sevis un apkārtējo izpratne. Vairāki psihologi ir pētījuši kā attīstās cilvēks un viņa psihe. Ir dažādi attīstības posmu iedalījumi un teorijas.
PSIHISKĀS ATTĪSTĪBAS PERIODIZĀCIJA
Ļ. Vigotskis min trīs tradicionālās attīstības periodu shēmas.
Pie pirmās pieder:
Bioģenētiskās pieejas pārstāvji – izmanto ideju par filoģenēzi (zīdainis atveido dzīvnieku attīstības fāzi)
8 – 12 gadiem mežoņu perioda beigas, civilizācijas sākums – vētru un dziņu laiks, iekšēju un ārēju konfliktu laiks (S. Holls)
A. Gazella augšanu min kā sinonīmu augšanai – psihofizioloģiskie nosacījumi ir saistīti ar kultūras ietekmi uz cilvēka attīstību.
Vecumposmus iedala pēc audzināšanas un mācīšanās pakāpēm – pirmskolas, jaunākais skolas vecums utt.
Pie otrās pieder:
Vecumposmu dalīšanas kritērijus saista ar noteiktās pazīmes kā kritērija izdalīšanu – seksuālā attīstība kā pazīme.
Annas Freidas modelis:
- 1. stadija – orālā no dzimšanas līdz 2 gadiem
- 2. stadijā – anālā – 2 – 3 gadu vecums
- 3. stadija – falliskā – 4 – 5 gadu vecums – uzvedība ir saskaņota ar vecāku uzvedību.
- 4. stadija – latentā – 6 – 12 gadi – nekoncentrējas uz kādu orgānu, identificē sevi ar noteikta dzimumapārstāvjiem, manierēm, apgūst uzvedības normas.
- 5. stadija – ģenitālā – 12 – 8 gadi – tieksme pēc pretējā dzimuma, dzimumsakariem
Pie trešās pieder:
Teorētiskie uzskati, kuri saistīti ar centieniem izdalīt būtiskās bērnu attīstības īpatnības pašā attīstības procesa iekšienē, meklējot cēloņsakarības
Attīstība ir nepārtraukts paškustības process, kam raksturīga jaunu, iepriekšējos periodos nebijušu kvalitāšu rašanā.
