1. PUSAUDŽA VECUMPOSMA RAKSTUROJUMS
Pusaudžu vecumam no psiholoģiskā viedokļa ir raksturīgs plašs pārdzīvojumu loks. Izmainoties pusaudža socialajam statusam, mainās atbildības, pienākumu izjūta, pieaug prasības pret citiem un arī pret sevi.
Pusaudža vecumposms ir ļoti nozīmīgs cilvēka garīgajā un fiziskajā nobriešanā. šajā vecumposmā veidojas psihiskās attīstības jaunveidojumi tādi kā konformisms, autoritāšu maiņa, notiek savas identitātes meklējumi, veidojas pašapziņa. Notiek svarīgais pašidentifikācijas process. Ļoti liela nozīme ir ģimenes audzināšanas stilam un mikroklimatam uz pusaudža pašidentifikācijas procesa attīstību. [2.]
Lai runātu par pašidentifikācijas psiholoģiskajiem aspektiem, svarīgi, ko nozīmē šis termins. Psiholoģijas vārdnīcā sniegtā vispārīgā definīcija apgalvo, ka identifikācija ir bērna vai pieaugušā iejušanās citu cilvēku darbībā vai garastāvoklī, kad viņš mēģina uzvesties, just un domāt kā cits cilvēks. Atdarinājuma procesi paredz lielāku vai mazāku identifikāciju.
Identifikācija ir viens no svarīgākajiem indivīda personības un socializācijas mehānismiem. Tā var būt pilnīga vai nepilnīga, apzināta vai neapzināta. Identifikācija ir apzināts vai neapzināts process, kurā subjekts iegūst izjūtu, ka viņš domā, jūt un rīkojas kā objekts. Bērna personības attīstībā īpaši svarīga ir viņa identifikācija ar tā paša dzimuma vecākiem, kāds ir arī bērns. 4 – 5 gadu vecumā bērni pārdzīvo Eidipa vai Elektras kompleksu, zēni sevi sāk pamazām identificēt ar tēvu, meitenes – ar māti. Līdz ar to tiek pārdzīvota greizsirdība un agresivitāte pret sava dzimuma vecākiem, pakāpeniski notiek sievietes un vīrieša lomu veidošanās. Tā kā bērns jau no dzimšanas ir saistīts ar māti, tad meitenes psihoseksuālās dzimumidentifikācijas veidošanās atrodas izdevīgākā stāvoklī nekā zēna. Ģimenēs, kuras aug zēni bez tēva, ir ļoti svarīgi, lai būtu kāds vīrietis, kurš varētu kļūt par zēna identifikācijas objektu. Pretējā gadījuma var rasties virkne nopietnu psiholoģisku problēmu (piemēram, neirozes), kuras sevišķi spilgti izpaužas pusaudžu gados. Reāli psihiskaja attīstībā bērna attieksme pret abiem vecākiem ir ambivalenta. Šaja gadījumā būs vērojams vienots, bet polārs identifikācijas process gan attiecībās pret tēvu, gan māti. Identifikācija būs līdzīga rindai, kuras vienā galā būs pozitīva attieksme attiecībās pret tēvu, otra galā – ar māti. Kura no pusem būs vairak izteikta – to nosaka bērna dzimums. [2.]
Tātad, atspoguļojas tikai tas, ko ietver sevī saskaņotas bipolārās identifikācijas daļa. Bipolārās daļas nesaskaņota daļa palīdz noteikt Superego saturu. Tādēļ Ego un Superego attiecības nebeidz ar prasību – „Tev jābūt tādam pašam” (kā tēvs), tas izsaka aizliegumu „Tāds tu nedrīksti būt” (kā tēvs). Superego saturs saglabā vecāku – objektu saturu, bet, jo spilgtāk izpaužas Eidipa vai Elektras komplekss bērnā, jo spēcīgāk Superego novirza to no autoritāšu ietekmes, reliģijas, izglītības, paražu un tradīciju ievērošanas. Identifikācijas procesa nesaskaņotība, trūkumi audzināšanā un socializācijas procesa īpatnības, visbiežāk rada konfliktus starp Ego un Superego un atspoguļo cilvēka reālās un psihiskās dzīves pretrunas. [2.]
…
