Latvijas Republikas Civillikums nosaka, ka “dāvinājums ir tiesisks darījums, ar kuru kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību (1912.p.)” un “dāvināt var katra rīcības spējīga persona (1913.p.)”.1
Uzlikums ir dāvinājuma līguma nejauša sastāvdaļa (1472.p.). Apdāvināmajam ir jāizlemj, vai viņš piekrīt līgumam ar uzlikumu, bez viņa piekrišanas nevar rasties uzlikuma pildīšanas saistība un tātad ari dāvinājums kopumā.2
Analizējot likuma pantus varam secināt, ka, dāvinājums ar uzlikumu tomēr atšķiras no dāvinājuma kā tāda, saistību tiesību aspektā, proti, tam ir savas īpatnības. Pētot tiesību avotus autors vēlas sniegt skaidrojumu un sīkāk izklāstīt, kādas būtiskās atšķirības piemīt šim saistību tiesību institūtam. Tāpat arī autors darbā runā par dāvinājuma atcelšanas iespējām un gadījumiem, kad šis darījums zaudē juridisko spēku.
Mūsdienās arvien lielāku daļu no visiem civiltiesiskiem darījumiem aizņem dāvinājuma līgumi, tajā skaitā dāvinājumi ar uzlikumu. Autors uzskata, ka šī tendence, vērā ņemot sagaidāmās Saeimas vēlēšanas, tikai pieaugs un dāvinājumi ar uzlikumu nebūs nekas neparasts, kad tiks apsvērtas politisko spēku finansiālās atbalstīšanas iespējas.
Darba 1.nodaļā autors skaidro dāvinājuma ar uzlikumu būtību, klāt minot arī piemēru. Savukārt, 2.nodaļā autors pievēršas dāvinājuma ar uzlikumu specifikai un šīs nianses ilustrē ar attiecīgiem tiesu prakses piemēriem.…
