Nobeigums.
Dāvinājuma civiltiesiskais regulējums Latvijas teritorijā ir attīstijies līdz attiecīgajā laikā esošajiem likumu kopojumiem.
Dāvinājuma līguma vēsturiskajā attīstībā jāatzīmē šādas būtiskas izmaiņas: dāvinājuma līguma normas sakopotas vienā daļā; atmests arhaiskais dāvinājums nāves gadījumam; tiesību normas, kas regulē dāvinājumu, attiecinātas uz visu Latvijas Republikas teritoriju un visām personām bez izņēmuma. Dāvinājuma līgums jāregulē kā konsensuāls, jo LPSR Civilkodeksa mēģinājums regulēt to kā reāllīgumu bija neveiksmīgs, piemēram dāvinot nekustamo īpašumu. Dāvinājumu kā saimnieciski nevēlamu darījumu visveiksmīgāk ierobežoja LPSR Civilkodekss, jāņem gan vērā, ka visa civiltiesiskā apgrozība tajā laikā bija kā paralizēta. Šodien dāvinājums ir ierobežots atsavinot valsts vai pašvaldību mantu, kas protams ir ļoti pareizi.
Vēsturiski dāvinājuma līguma civiltiesiskajā regulējumā un kodeksu attīstībā iezīmējas divas nometnes: romiešu civiltiesības un to pēcteči Vietējo civillikumu kopojums, 1937.gada Civillikums un LPSR Civilkodekss. Tie krasi atšķiras regulējot personu civiltiesiskās attiecības, mantas civiltiesisko apgrozību un citas civiltiesību sfēras, jo to pamatā ir pavisam cits mērķis un civiltiesiskās sfēras regulēšanas metodes.
Tomēr, neskatoties uz LPSR Civilkodeksa ilgo valdīšanu, mēs esam atgriezušies pie vecā 1937.gada Civillikuma. Būtiskie iemesli ir vienkārši: 1937.gada Civillikums aizsargā nevis ierobežo, kā to darīja LPSR Civilkodekss: privātīpašums liek personai spraigāk vairot savu labklājību, tādejādi ceļot līdzi visas sabiedrības pārticību, kā objektīvie apstākļi jāmin pāreja uz tirgus ekonomiku.
Atjaunotais Civillikums dod mums plašu iespēju dāvināt, kā arī plašu aizsardzību tiem, kuru mantiskās intereses cieš no kāda dāvinājuma, piemēram, kreditori un mantinieki. …
