Jau ilgi pirms skaitļošanas ierīču izgudrošanas cilvēki lietoja dažādus palīglīdzekļus skaitļošanas operāciju veikšanai. Parasti izmantoja standartizētas vērtības. Šim nolūkam izmantoja gan roku pirkstus, gan akmentiņus, kurus salika rindā vai kaudzītē. No pirkstu rēķiniem cēlušās piecinieku un desmitnieku skaitīšanas sistēmas. Piemēram, cilvēks aizstāja aitas ar akmentiņiem un darbības (saskaitīšana un atņemšana) tika izdarītas pieliekot vai atņemot akmentiņus. Priekšmetu skaitu atzīmēja ar svītriņām smiltīs, ar robiņiem, kurus iegrieza nūjās, vai ar mezgliem, kurus iesēja auklās. Lielu popularitāti ieguva abaks - skaitļošanas ierīce, kura ar vienkāršu objektu palīdzību ļāva izdarīt matemātiskos aprēķinus. Dažreiz tai bija arī diska forma, pat ar zīmēm, bet daudzi cilvēki nesaprata šo zīmju (skaitļu) nozīmi.
Senajā Romā abaku dēvēja par calculi vai abaculi. Saglabājies no bronzas darināts romiešu abaks, kurā calculi pārvietojās vertikāli izvietotās risēs. Apakšā novietoja akmentiņus skaitīšanai līdz 5, bet augšējā daļā bija vieta akmentiņam, kurš atbilda pieciniekam.
Ķīnieši akmentiņu vietā lietoja lodītes, kuras bija uzvērtas uz aukliņām vai stieplītēm. Ķīniešu abaka līdzinieks – suaņpaņ – visticamāk radies VI gs. un tas sevī ietvēra taisnstūrveida rāmīti, kurā paralēli nostieptas 9 vai vairāk stieplītes, kuras pārdalītas 2 nevienādās daļās. Lielākajā nodalījumā ("zeme") uz katras stieplītes uzvērtas 5 lodītes, bet uz mazākās ("debesis") – divas; pirmās atbilstu rokas 5 pirkstiem, bet otrās – divām rokām.
Japāņu abaks – sorobans – radies no ķīniešu suaņpaņ, kurš tika ievests Japānā XV – XVI gs. Tas bija nedaudz vienkāršots – "debesīs" atstāta tikai viena lodīte.
Līdzīgi veidoti bija arī Eiropā izplatītie skaitīkļi. Tie bija pietiekoši ērti veicot vienkāršas darbības un līdz pat XVII gadsimtam skaitīkļi bija ārpus konkurences.…
