Datoru galvenās sastāvdaļas

Personālā datora galvenie komponenti ir monitors, tastatūra, sistēmbloks un pele, kas parasti ir ievietota metāla vai plastmasas ietvarā. Bieži sistēmbloku ievieto torņveida korpusā. Sistēmblokā ietilpst mātesplate, kurai pievienoti visi svarīgākie datora komponenti – centrālais procesors, cietais disks, RAM atmiņa un paplašināšanas plates.
Datori tiek komplektēti atkarībā no tiem paredzētā pielietojuma. Principā dators var strādāt, ja tam ir pamatplate, procesors, atmiņa, un video kontrolieris. Tāds dators gan neko lielu nevarētu padarīt, bet varētu būt specifiski pielietojumi, kur pietiek ar šādu datoru. Normāli biznesa datoram ir vēl cietais disks un mīksto disku iekāra, kas arī būtu šodienas parasta datora konfigurācija. Datora iekārtu daudzums un ietilpība jānosaka pēc uzdevumiem ko tas veiks.

Datoru vēsture
Pirmo skaitļotāju, kura darbību vadīja programma, izgudroja angļu matemātiķis un izgudritājs Čārlzs Bebidžs 1832. gadā. Viņš to nosauca par “Analītisko mašīnu”. Bebidža mašīna tika veidota, lai veiktu skaitļošanas darbības. Ierīces vadība tika realizēta ar perfokartēm. Analītiskajai mašīnai bija gan vadības, gan atmiņas ierīces. 20. gadsimta 50. un 60. gadu datori aizņēma telpu, kas bija tāda kā vidēja lieluma istaba. To izgatavošanā izmantoja tranzistorus, kuri 60. gados tika ievietoti mikroshēmās jeb spiestajās platēs. Šādus datorus jeb skaitļotājus iegādājās lielās korporācijas, piemēram, bankas, taču šo lieldatoru tehniskās iespējas bija daudz vājākas nekā mūsdienu personālam datoram. Lieldatoru programmas un dati tika glabāti magnētiskajos diskos.
…