Jau ilgi pirms skaitļošanas ierīču izgudrošanas cilvēki lietoja dažādus palīglīdzekļus skaitļošanas operāciju veikšanai. Parasti izmantoja standartizētas vērtības. Šim nolūkam izmantoja gan roku pirkstus, gan akmentiņus, kurus salika rindā vai kaudzītē. No pirkstu rēķiniem cēlušās piecinieku un desmitnieku skaitīšanas sistēmas. Piemēram, cilvēks aizstāja aitas ar akmentiņiem un darbības (saskaitīšana un atņemšana) tika izdarītas pieliekot vai atņemot akmentiņus. Priekšmetu skaitu atzīmēja ar svītriņām smiltīs, ar robiņiem, kurus iegrieza nūjās, vai ar mezgliem, kurus iesēja auklās
Pieaugot interesei par zinātni, daudzi domātāji pievērsās jaunu skaitļotāju izveidei. Viens no veiksmīgākajiem bija skots Džons Nepers. Nepers saprata, ka jebkuru skaitli var izteikt ar logaritmu. Piemēram, 100 ir 102, bet 23 ir 101,36173. Vēl nozīmīgāks bija fakts, ka logaritms no divu skaitļu reizinājuma ir šo skaitļu logaritmu summa. Šī logaritmu īpašība ļāva sarežģīto reizināšanas operāciju aizstāt ar vienkāršo divu skaitļu saskaitīšanas operāciju. Nepera tabulas, darbs ar kurām prasīja daudz laika, vēlāk tika “iedzīvinātas” ērtākā ierīcē – logaritmiskajos lineālos. Tie tika izgudroti 1620. gadu beigās. Nozīmīgas bija arī Nepera 1617. gadā izveidotās skaitāmās nūjiņas ar kuru palīdzību varēja veikt reizināšanu.
Pirmās mehāniskās rēķinmašīnas radās nedaudz vēlāk. 1642. gadā Blēzs Paskāls 19 gadu vecumā izveidoja summēšanas un atņemšanas mašīnu “Paskalīnu”. Strādājot ar “Paskalīnu”, saskaitāmie lielumi tika ievadīti atbilstoši pagriežot ritenīšus. Katrs ritenītis ar atzīmēm uz tā no 0 līdz 9 atbilda vienai skaitļa desmitnieka kārtai - vieniniekiem, desmitiem, simtiem utt. Pārpalikumu virs deviņi ritenītis “pārnesa”, veicot vienu pilnu apgriezienu un pārbīdot pa kreisi atrodošos nākošo ritenīti par vienu vienību uz priekšu. 1645. gadā Paskāla dēvētā aritmētiskā mašīna bija gatava. Citi šo mašīnu sauca par Paskāla ratu.
…
