Pasaulē ir izgudrotas miljoniem datorspēles, kas tev liek justies kā pasaules elites autopilotam, maģijas pārpildītam burvim vai arī varenam un drošsirdīgam bruņiniekam no viduslaikiem. Tas viss protams būtu lieliski ja vien spēlēm nebūtu arī negatīva ietekme uz cilvēka rīcību un psihiku.
Kā jau vairumā atkarības formu, grūtākais ir likt pašam spēļu fanam saprast, ka viņa aizraušanās jau ir kļuvusi par problēmu. To izdarīt ir ļoti grūti gan tuviem cilvēkiem, gan arī mediķiem, jo datorspēles pašas par sevi liekas tik nekaitīgas, ka cilvēks nespēj noticēt, ka kļuvis no tām tikpat atkarīgs kā, piemēram, smēķētājs no cigaretes.
Cilvēkam smadzenēs atrodas baudas vai prieka centrs, kuru uzdevums ir izstrādāt baudvielu, kas gādā par labsajūtu. Daļai cilvēku prieka centrs smadzenēs nespēj šo vielu izstrādāt pietiekamā daudzumā, tāpēc viņi ikdienā ir nomākti, depresīvi. Spēlējot baudviela izdalās vairāk. Kad cilvēks pārtrauc spēli, baudviela vairs netiek izstrādāta, un cilvēks jūtas slikti - ir apātisks, noguris, emocionāli iztukšots, nespēj koncentrēties, jo prātā nepārtraukti jaucas dažādi interneta vai datorspēļu elementi. Atkarības pamatā vienmēr ir izteikta vajadzība pēc asiem pārdzīvojumiem, ko cilvēks dabīgi nespēj piepildīt sevi ar emocijām - risku, prieku, vilšanos.…
