Motivācija – vajadzības, intereses, ticības un citi uzvedību veicinošie un vadošie elementi, kas ar savu darbību raksturo arī cilvēka personību. Psihologi uzskata, ka visspēcīgākie un nozīmīgākie uzvedības motīvi ir neapzināti. Parasti motīvus iedala divās vai trijās grupās pēc satura (bioloģiskie sociālie + garīgie) vai pēc funkcijas (tie, kas galvenokārt vada, un tie, kuri veido darbības jēgu), vai pēc tās nozīmes personības struktūrā. Psiholoģijā uzvedības analīze paredz cilvēka motivāciju analīzi.
Motīvs – darbības vadošā un veicinošā struktūra, kas, veidojot darbības priekšmetu, virza cilvēka aktivitāti. Pēc A. Ļeontjeva, galveno darbības līmeni raksturo tieši motīvs, ko nosaka attiecīga vajadzība. Par motīvu var būt gan materiālie priekšmeti, gan arī ideālie objekti un ļoti nenoteiktas tieksmes No motīva ir atkarīgs arī mērķu saturs. Tieši attiecības starp mērķi un motīvu veido to, ko mēs saucam par darbības jēgu.
Dažādu motīvu nesavienojamību, kas izraisa iekšējo, intrapsiholoģisko konfliktu sauc par motīvu cīņu. To var izraisīt ambivalence (divpusējība, pretrunīgu uzvedības un pārdzīvojuma tendenču savienošana, kad pret vienu un to pašu objektu vienlaikus vērstas divas pretrunīgas attieksmes, tendences, piem., mīlestība un naids) un svārstīšanās, kā arī apjukums un uztraukums. Ilgstoša motīvu cīņa var veicināt nespēju pieņemt lēmumus. Parasti cilvēks atrisina tādus iekšējos konfliktus, pateicoties šo motīvu savstarpējai koordinācijai, ņemot vērā reālus apsvērumus (piem., laika vai naudas trūkums), kā arī vispārinātus principus vai vērtības. Katram cilvēkam var iestāties motīvu cīņa, un tā ir dabiska parādība. Pilnīgs motīvu cīņas trūkums, kā tas dažreiz ir parādīts amerikāņu filmās par “supermeņiem”, ir diezgan pretdabiska parādība. …
