1.DARBA TIRGUS UN TĀ RAKSTUROJOŠIE RĀDĪTĀJI
1.1. Darba tirgus vispārējs raksturojums
Darba tirgus ir vide, kur notiek darba piedāvājuma un darba pieprasījuma savstarpējā mijiedarbība, nosakot darba samaksas līmeni un izvietojumu. Tie ir divi galvenie faktori – darbaspēka piedāvājums un darbaspēka pieprasījums, kas viens otru savstarpēji ietekmējot, veido darba tirgus situāciju konkrētajā reģionā.
Latvijas iedzīvotāju ekonomiskā aktivitāte ir atkarīga no to piederības noteiktai sociāli demogrāfiskajai grupai. Parasti iedzīvotāji tiek dalīti divās lielās grupās – ekonomiski aktīvajos un ekonomiski neaktīvajos. Pirmā grupa jeb ekonomiski aktīvie iedzīvotāji ir nodarbinātie vai aktīvu darbu meklējošie indivīdi. Ekonomiski neaktīvie ir tādi, kas nav pieskaitāmi ne pie nodarbinātajiem, ne pie aktīviem darba meklētājiem. Gan ekonomiski aktīvie, gan ekonomiski neaktīvie tiek dalīti vēl sīkākās grupās atkarībā no viņu aktivitātes vai neaktivitātes izpausmes formas un iemesliem.
Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vislielākā grupa ir nodarbinātie, kas sastāv no darba ņēmējiem, darba devējiem, pašnodarbinātajiem un neapmaksātām personām, kas strādā ģimenes uzņēmumā, tādejādi dodot labumu ģimenei, bet par to nesaņemot darba samaksu. Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji ir darba meklētāji, kas nestrādā, taču pēdējo četru nedēļu laikā ir meklējuši darbu neatkarīgi no tā, vai viņi ir reģistrējuši savu statusu Nodarbinātības valsts aģentūrā. Darba pieredze darba meklētājiem var būt un var arī nebūt. Atbilstoši starptautiskajiem standartiem uzskata, ka darba pieredze ir tad, ja persona ir pārtraukusi strādāt pēdējo astoņu gadu laikā. Ja darba pārtraukums ir bijis ilgāks, tiek uzskatīts, ka darba pieredzes nav.…
