Darba tiesības ir tiesību nozare, kuras normas regulē darba devēju un darbinieku darba attiecības, un ar darba attiecībām tieši saistītas attiecības.
Darba devēju un darbinieku savstarpējās tiesiskās attiecības dibināmas uz darba līguma pamata un Darba likums, citi normatīvie akti, kas regulē darba tiesiskās attiecības, ir saistoši gan darbiniekam, gan visiem darba devējiem neatkarīgi no to tiesiskā statusa (2.pants).1
Saskaņā ar Darba likumu darbinieks ir fiziskā persona, kas uz darba līguma pamata par nolīgto darba samaksu veic noteiktu darbību darba devēja vadībā ( 3.p. ).Bet likumā „Par valsts sociālo apdrošināšanu” šī persona tiek saukta par „darba ņēmēju” ( 1.panta 2.punkts ).2 Daba aizsardzības likums lieto terminu „nodarbinātais” un uzliekot pienākumu rūpēties par nodarbinātā drošību un veselību darbā, netiek prasīts, lai šo personu ar darba devēju saistītu darba līgums.3
Darba devējs ir fiziskā vai juridiskā persona vai arī tiesībspējīga personālsabiedrība, kas uz darba līguma pamata nodarbina vismaz vienu darbinieku ( Darba likuma 4.pants ).
Darba devējs un darbinieks savstarpējās darba tiesiskās attiecības nodibina ar darba līgumu.4
Darba līguma izbeigšana.
Saskaņā ar Darba likumu darba tiesisko attiecību izbeigšanas pamati ir:
1)darbinieka uzteikums ( 100.p. );
2)darba devēja uzteikums ( 101.-103.p. );
3)darbinieku skaita samazināšana ( 104.p. );
4)kolektīvā atlaišana ( 105.-107.p. );
5)citi darba tiesisko attiecību izbeigšanas pamati ( 113.-116.p. );
laika, uz kādu noslēgts darba līgums, notecējums;
darbinieka un darba devēja vienošanās;
trešo personu pieprasījums;
darba devēja nāve, ja darba līguma saistību izpilde ir cieši saistīta ar darba devēju personiski.
Darba līguma laušana pēc darbinieka uzteikuma ( Darba likuma 100.p. )
Likumdošana nereglamentē darbinieka uzteikuma iemeslus, bet ir noteikts pienākums vienu mēnesi iepriekš rakstveidā uzteikt darba līgumu. Pēc darbinieka pieprasījuma uzteikuma termiņā netiek ieskaitīts pārejošas darbanespējas laiks. …