Viena no cilvēka pamattiesībām ir tiesības strādāt paša izvēlētu darbu un ar savu darbu nopelnīt nepieciešamos līdzekļus savai eksistencei. Cilvēka tiesības strādāt regulē darba tiesības. Tās aptver ļoti plašu un daudzveidīgu normatīvo aktu kopumu, kas nepārtraukti tiek pētīts, attīstīts un papildināts. Šo aktuālo un ikdienā plaši pielietoto normatīvu pārzināšana man ir nepieciešami gan kā darba ņēmējai, gan kā eventuālai darba devējai, tādēļ arī izvēlējos šo tematu, jo katru dienu noslēdz, pilda vai izbeidz neskaitāmus darba līgumus, kā arī realizē citus darba tiesību normatīvos aktus.
Darba līguma kā darbu īres pirmatnējā forma meklējama jau verdzības iekārtā. Senajā Bābelē un Grieķijā vergu neatzina par cilvēku (tiesību subjektu), bet gan par lietu (tiesību priekšmetu). Juridiski nebija atšķirības, vai izīrē kustoni, vergu vai lietu. Vergus izīrēja noteiktam darbam (piemēram, labības novākšanai) vai arī uz noteiktu laiku, atlīdzību maksājot naudā, labībā vai citās naturālijās verga kungam.
Arī Senajā Romā fizisku darbu izpildīja galvenokārt vergi, tādēļ brīva pilsoņa algotu darbu pielīdzināja darbaspēka kā preces izīrēšanai, nošķirot no lietu īres. Šādā stāvoklī faktiski atradās tikai fiziska darba strādnieki, jo garīga darba izpildītāji (piemēram, juristi, mākslinieki) darbu izpildīja uz pilnvarojuma līguma pamata, saņemot honorāru, ko darba devējs labprātīgi piedāvāja. Honorārs kā atalgojuma jēdziens vēl joprojām ir pazīstams juristu, rakstnieku un mākslinieku vidē.
Darba procesa tālāka tiesiska regulācija turpinājās viduslaikos. Galvenais nebija alga, bet tiesiski garantēts darbs, ievērojot kādas kopības – klostera, lauku draudzes, cunftes, mājsaimniecības – noteikumus.
12.-14.gadsimtā atrodamas algota darba un darbinieku izmantošanas pirmās rakstītās liecības. Lībiešu un igauņu zemnieku tiesības paredzēja, ka algādzis vai kalpone zaudē savu algu, aizejot vai aizbēgot pirms nolīgtā laika.
Amatniekiem darba tiesiskās normas noteica mācību gada ilgumu, darba laiku, algu, mācekļu un zeļļu skaitu. Šīs normas attīstījās līdz ar tirdzniecības un pilsētu uzplaukumu, zemnieku mājsaimniecību attīstību, ražošanas procesu maiņu.
Nodibinoties lieluzņēmumiem (fabrikām), mainījās darba devēja un darbinieka savstarpējās attiecības un radās nepieciešamība tās tiesiski reglamentēt, nosakot atpūtas laiku un nodrošinot darba aizsardzību. Tā 19.gadsimta otrajā pusē veidojās, tā sauktā, fabriku likumdošana vai sociālās tiesības.
Mūsdienās ir grūti pārvērtēt darba līguma nozīmi civiltiesiskajās attiecībās, jo darbs ir nepieciešams cilvēka eksistences nodrošināšanai, profesionālo un radošo spēju izkopšanai. Mūsdienu darba tiesību pamatā ir katra cilvēka tiesības brīvi, t.i., bez piespiešanas, stāties darba attiecībās ar jebkuru darba devēju.…
