Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darba vietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai, tiesības uz taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, sociālo nodrošinājumu darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos. Savukārt, ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, tiesības uz brīvdienām, apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu, tiesības noslēgt koplīgumu vai streikot.1
Darba tiesiskās attiecības līdz 2002.gada 01.jūnijam, kad spēkā stājās jaunais Darba likums, regulēja Darba likumu kodekss, kas pieņemts 1972.gadā un, neskatoties uz tajā izdarītajiem grozījumiem, bija novecojis un neatbilda situācijai Latvijas darba tirgū.
Darba tiesību regulējumam ir jābūt saskaņotam ar citiem civiltiesību avotiem, jo īpaši Civillikumu, kas satur vispārējās tiesību normas, kamēr darba likumā iekļautas speciālas tiesību normas darba tiesību jomā. Šobrīd spēkā esošais Darba likums izstrādāts, izmantojot iepriekšējā Darba likumu kodeksa normas, samērojot tās ar tirgus ekonomikas izvirzītajām prasībām, saskaņojot ar vispārējām tiesību normām, Latvijai saistošiem starptautiskajiem tiesību līgumiem. Tajā ir ietvertas Starptautiskās Darba organizācijas konvenciju, Eiropas Savienības direktīvu, kā arī Eiropas Sociālās Hartas prasības un jo sevišķi prasības, kuras dalībvalstīm izvirza Eiropas Savienības sociālās jomas direktīvas.
Darba likuma izstrādātāji īpaši akcentējuši sociālā dialoga jeb darbinieku un darba devēju sadarbības lomu, reglamentējot tikai pamatprincipus, savukārt, par pārējiem jautājumiem atstājot abām pusēm rīcības brīvību, lai vienotos par optimālu risinājumu. Papildus Darba likumam ir pieņemts arī Darba strīdu likums, lai ar jauna regulējuma palīdzību ieviestu darba strīdu ātrākas un efektīvākas izšķiršanas mehānismu. …
