1. Darba algas formas
Darbaspēka tirgū, slēdzot lēmumus ar darba ņēmējiem, parasti tiek noteikts vesels atalgojuma nosacījumu klāsts. To vidū kā visai būtisks ekonomiskās uzvedības, rīcības motīvs ir darba algas forma.
1.1. Laika darba alga.
Tā ir darba algas praktiska forma, kas ārēji maskē darba algas ekonomissko būtību kā darbaspēka cena. Ārēji liekas, ka tiek apmaksāts noteikta līguma darbs, ka runa ir par darba cenu stundā, dienā, nedēļā, mēnesī, gadā. Šis darba algas organizatoriskais ietērps neļauj saskatīt, ka dabaspēka cenai ir jāatlīzina šīs ražošanas izmaksas. Lai atjaunotu darbaspējas, ir jāiegādājas un jāpatērē visdažādākās preces.
Vienas preces ir jāpērk regulāri, gandrīz vai katru dienu, citas reizi nedēļā, mēnesī, ceturksnī, pusgadā, gadā, reizi divos, trīs, pat piecos vai desmit gados. No šī viedokļa vistuvāk darbaspēka atjaunošanas izmaksām ir gada darba alga. Problēma ir visai sarežģitā. Darba alga kā ienākums saistās ar to jaunradi, pakalpojumu, ko sabiedrība, tautsaimniecība saņem, izmantojot darbaspēka resursus. Šai sakarībā laika darba algas lielums saistīts ar darbnieka specialitāti, kvalifikāciju, darba atdevi. Vienlaikus darba algas līmeni neatkarīgi no laika, par kuru tā tiek praktiski maksāta, regulē darba spēka pieprasījuma un piedāvājuma samērs.Laika darba alga kā jebkura cita darbaalgas forma ir darbaspēka cena un kā tāda tirgus ekonomikas kategorija.
Laika darba alga, vispirms stundas darba samaksa, dod iespēju atbilstoši nostrādātam stundu skaitam atalgot tos, kas strādā nepilnu darba dienu, gan papildus apmaksāt virsstundas, tātad ilgāku darbaspēka izmantošanu, nekā to paredz darba dienas garuma tiesiskā regulēšana, arī darba līgumi.
1.2. Gabaldarba alga.
…
