2002. gada 1. jūnijā stājās spēkā Darba likums, kurš regulē darba tiesiskās attiecības. To Saeima pieņēma 2001. gada 20. jūnijā, un Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga izsludināja 2001. gada 6. jūlijā. Uzņēmumiem Darba likums uzliek jaunas un stingrākas prasības pret darba aizsardzību saistītiem jautājumiem. Šis likums pilnībā aizstāj spēku zaudējušo Darba likumu kodeksu (pieņemts 1992. gadā) un likumu „Par koplīgumiem”, taču daudzas tiesību normas ir saglabātas no Darba likumu kodeksa. Šī Darba likuma normas ir tuvinātas Eiropas Savienības likumdošanai. Tomēr tajā ir arī dažas nepilnības, bet Saeima var izdarīt grozījumus un labojumus laika gaitā.
Latvijas Darba likuma radītāji daudzas idejas ir smēlušies no Vācijas darba likumiem. Ļoti maz deputātu iedziļinās katrā pantā atsevišķi. Vairāk gan tiek balsots par likumu kopumā, paļaujoties, ka teksts atbilst nospraustajiem mērķiem un svarīgiem principiem un ka likums tiks interpretēts saskaņā ar tiem.
Darba likuma lietošana ir grūtāka un sarežģītāka nekā Darba likumu kodeksu normu izmantošana. Gandrīz jebkurš darba tiesību jautājums jāaplūko kopsakarībās ar citu likumu normām. Arī tā saturiskais izvietojums nav kompakts. Uz vienu un to pašu jautājumu attiecas vairāki panti, kas neatrodas līdzās, bet gan ir izvietoti vairākās nodaļās.
Jaunais Darba likums vairāk neparedz darba attiecības noformēt ar darba grāmatiņas starpniecību. Darba devējs un darbinieks savstarpējās darba tiesiskās attiecības nodibina ar darba līgumu.
„Taču darbiniekiem, kas darba attiecībās stājās pirms 2002. gada 1. jūnija, ir darba grāmatiņa, un, izbeidzot darba attiecības pēc šā datuma, cilvēks var pieprasīt, lai darba grāmatiņā darba devējs izdara ierakstu par darba attiecību izbeigšanu.”…
