Daudzi socioloģiskie pētījumi liecina, ka mūsdienās daudzi darba devēji, savu izmaksu samazināšanas nolūkā, neievēro darbinieku tiesības, kas noteiktas Darba likumā. Bieži sastopami gadījumi, kad:
ar darbinieku nav noslēgts darba līgums;
ja ir noslēgts darba līgums, tajā ir paredzēta valstī noteiktā minimālā darba alga (šobrīd tā ir 80 Ls mēnesī), pārējais tiek maksāts “aploksnē”, tādējādi atņemot darbiniekam sociālo nodrošinājumu, kā arī samazinot valsts ieņēmumus;
darbinieki strādā virsstundas, bet par tām attiecīgi nemaksā, tādējādi pārlieku noslogojot darbinieku un pienācīgi viņa darbu nenovērtējot;
darbiniekiem netiek piešķirts likumā noteiktais atvaļinājuma laiks. Sastopamas pat situācijas, kad darbinieks nav informēts par atvaļinājuma iespējamību;
sievietes, aizejot dekrētā, bieži vien zaudē savu darba vietu, kaut gan likumā ir noteikts, ka darba devējam konkrētā darba vieta ir jāsaglabā. Atlaižot sievieti, kura aizgājusi dekrēta atvaļinājumā, darba devējs samazina savas izmaksas un atvieglo darba procesu;
notiek diskriminācija, pieņemot jaunu darbinieku vai paaugstinot esošo. Diskriminācija lielākoties notiek pēc dzimuma, vecuma, tautības;
darba pārtraukuma neievērošana. Īpaši tas novērojams tiešās tirdzniecības vietās, kur pārdevējam noteiktais darba laiks ir jāpavada savā darba vietā, bez pārtraukuma. Darba devējs nevēlas dot šo pārtraukumu, lai nesamazinātu ieņēmumus un nezaudētu klientus;
u.c.
…