Viena no cilvēka pamattiesībām ir tiesība uz darbu un saņemt par to cilvēka cienīgu atalgojumu. Īstenojot šo tiesību, cilvēkam ir iespēja ietekmēt savus dzīves apstākļus, uzlabot tos, vienlaikus arī paaugstināt sociālo drošību. Kā arī ikvienam ir tiesība uz darba tiesisko attiecību tiesisku noformējumu Šīs personu tiesības ir iestrādātas dažādos normatīvajos aktos, kā starptautiskos, tā arī vietējos.
Latvijas likumdošanā tiesības uz darbu ir iekļautas Latvijas Republikas (turpmāk – LR) Satversmes 106. pantā, kas nosaka: „Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Piespiedu darba ir aizliegts. Par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšanā saskaņā ar tiesas nolēmumu”. Savukārt LR Satversmes 107. un 108. pantos paredzēts: „Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, kā arī tiesīas uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu”, „Strādājošajiem ir tiesības un koplīgumu, kā arī tiesības streikot. Valsts aizsargā arodbiedrības brīvību”.1
Bez tam darba tiesisko attiecību tiesisko regulējumu nosaka Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas, Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesību akti, Darba likums (turpmāk – DL), kurš stājās spēkā 2002. gada 1. jūnijā un kura galvenais uzdevums ir nodrošināt visaptverošu darba devēja un darbinieka tiesisko attiecību regulējumu, kā arī saskaņot LR darba likumdošanu ar ES prasībām, Civillikuma (turpmāk – CL) ceturtās daļas „Saistību tiesības” 15. nodaļa „Prasījumi no darba attiecībām” pirmā apakšnodaļa – Darba līgums, u.c. , kā arī citi normatīvie akti, darba koplīgums un darba kārtības noteikumi. …