No civillikuma 4.daļas „Saistību tiesības” 15.nodaļas „Prasījumi no darba attiecībām” izriet, ka darba attiecības var būt pamatotas ar darba līgumu, graudniecības līgumu, uzņēmuma līgumu vai pārvadājuma līgumu. Darba līgumisko attiecību pamatā ir darba līgums. Puses darba tiesiskajās attiecībās ir darba devējs un darbinieks. Darba līguma mērķis ir darba veikšana vispār, pakļaujoties darba devēja uzdevumiem un rīkojumiem, kas neizslēdz arī konkrēta rezultāta sasniegšanu (piemēram, darba līgums par kāda projekta realizēšanu).1
Tā kā gan Civillikums, gan Darba likums regulē darba tiesiskās attiecības, tad Darba likumā noteikts, ka „darba līgumam piemērojami Civillikuma noteikumi, ciktāl šajā likumā un citos normatīvajos aktos, kas regulē darba tiesiskās attiecības, nav noteikts citādi”.2 Tas nozīmē, ka Darba likumam attiecībā pret Civillikumu ir speciālā likuma spēks. Šajā gadījumā Civillikuma normām ir vispārējs raksturs. Taču, ja kāds jautājums nav atrunāts Darba likumā, tā regulējumam piemērojams Civillikums.
Ne katras tiesiskās attiecības, kuras veidojas sakarā ar algota darba veikšanu, ir darba tiesiskās attiecības. Par piemēru var minēt policistus, tiesnešus, ierēdņus, u.c., kuri nav darbinieki un nodarbinātības statusā nokļūst ar iecelšanu vai ievēlēšanu amatā, ko nosaka atsevišķas likumu normas. Par darba tiesiskajām attiecībām tiek uzskatītas tikai tās, kas tiek nodibinātas noslēdzot darba līgumu (Darba likuma, turpmāk tekstā – DL, 2.pants).
Arī darba līguma definīcija Darba likumā noteikta konkrētāka, salīdzinot ar Civillikumā noteikto, kur saskaņā ar darba līgumu, viena puse uzņemas strādāt otrai darbu par atlīdzību un darba likumā, kur „ar darba līgumu darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs – maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus” (DL 28.panta 2.daļa). …
