Šajā laikmeta posmā pārsvarā cilvēki darbojas vai nu sava darba devēja uzdevumā vai algo cilvēkus konkrētu darbu veikšanai. Līdz ar to var secināt, ka lielākā daļa cilvēku ir kaut kādā veidā saistīti viens ar otru šādās attiecībās. Tāpēc, lai būtu aizstāvētas kā darba ņēmēja, tā darba devēja intereses, tad parasti šīs divas puses vienojas un nodibina darba līgumiskās attiecības. Kopumā darba līgumiskās attiecības veido četri līgumi – „darba līgums”, „graudniecības līgums”, „uzņēmuma līgums” un „pārvadājuma līgums”. Būtībā šo nosaukto līguma veidu kopīgais ir līguma priekšmets, tas ir, darba veikšana, bet atšķirīgais ir mērķis un izpildījuma veids. Šajā darbā tiks aprakstīts pirmais minētais līguma veids – „darba līgums”.
Domāju, ka katrs no mums ir saskāries ar vienošanos, lai veiktu kādu konkrētu darbu. Vistipiskākā šāda veida vienošanās ir stājoties darbā, un diemžēl ne vienmēr darba ņēmēji pilnībā apzinās šīs vienošanās zemūdens akmeņus. Pārsvarā tas ir tamdēļ, ka darba ņēmējs pilnībā nezin likumu nianses, vai pat vēl skarbāk – nezin pašus likumus. Līdz ar to darba devējs var panākt sev vēlamākus līguma nosacījumus, jo darba ņēmējs nevēlas uzdot jautājumus, kuri var nepatikt darba dēvējam, un varbūt sevi mierina ar domu - „gan jau vēlāk sapratīšu, kas un kā jādara”. Nav jau tā, ka darba devējs vēlas apmānīt savu darbinieku, jo gadījumos, kad darba ņēmējs sūdzētos par savu darba devēju, tad pirmajam nāktos saskarties ar dažādu LR iestāžu pārbaudi, kuras ne vienmēr var būt patīkamas.
Tāpēc darba līgums tiek regulēts, kur tiek noteikti abu pušu pienākumi un saistības. Darba līgumu regulē LR „Civillikuma Saistību tiesību daļas 15.nodaļa „Prasījumi no darba attiecībām””, „Darba aizsardzības likums”, „Darba strīdu likums”, un vēl daži normatīvie akti, tajā skaitā „Starptautiskās darba organizācijas konvencijas”. Civillikumā darba līguma aprakstītās normas ir spēkā tiktāl, cik to neierobežo LR „Darba likums” un citas speciālās tiesību normas, kuras regulē darba attiecības. …
