Regulējot darba tiesiskās attiecības, noteicošā loma ir Darba likumam, taču ne mazāk svarīga loma ir tām Saistību tiesību normām, kas regulē saistību rašanos, to izpildi un izbeigšanos. Saistību tiesību normas nosaka arī to, ko drīkst vai nedrīkst darīt tiesisko attiecību dalībnieki, kuri nodibina saistības, pilda vai pārkāpj tās, arī kā atrisināmi šo dalībnieku starpā radušies strīdi.
Civillikuma Saistību tiesības ir praksē veidojamo attiecību juridiskais pamats. Darba likumā pārsvarā ir speciālās normas, taču Civillikumā ir vairāk vispārīgas tiesību normas jeb tās ir darba tiesību sistēmas “izejas punkts”, kas piemērojamas darba tiesiskajās attiecībās.
Tajos gadījumos, kad Darba likumā nevar rast atbildi uz kādu jautājumu, tad visai lietderīgi ir šo atbildi meklēt Civillikumā, kas papildina Darba likumu tajos jautājumos par kuriem Darba likums klusē. Civillikuma noteikumi piemērojami, piemēram, jautājumos par tiesiska darījuma spēku, par darījuma atzīšanu par spēkā neesošu, par gribas izteikumu un īstumu, kā arī citos Darba likumā neregulētajos jautājumos.
Civillikuma normas vispārīgi attiecas uz visiem tiesību subjektiem un piemērojamas darba tiesiskajās attiecībās tiktāl, ciktāl Darba likumā un citos normatīvajos aktos, kas regulē darba tiesiskās attiecības, nav noteikts citādi. Tas nozīmē, ka Darba likums nepastāv pats par sevi un neveido noslēgtu tiesību nozari, bet gan kā speciālo tiesību normu kopums pārgroza un papildina jeb „specializē” vispārīgās cilvēktiesību normas.
Līguma slēgšana un tā izpilde balstās uz vispārējiem noteikumiem par darījumiem un speciālajam normām. Tā kā Civillikums ir vispārējs normatīvais akts, bet Darba likums ir speciālais normatīvais akts, tad darba līgumam piemērojami Civillikuma noteikumi, ciktāl Darba likumā un citos normatīvajos aktos, kas regulē darba tiesiskās attiecības, nav noteikts citādi. Savukārt, normu kolīzijas gadījumā Darba likumam ir dodama priekšroka.…
