Vēl nesen darba tiesiskās attiecības Latvijas Republikā regulēja 1972. gada 14.aprīlī pieņemtais Darba likumu kodekss. Taču tā, ka tas tikai daļēji atbilst tirgus ekonomikas apstākļiem un pilnā mērā nenodrošināja darba tiesisko attiecību reglamentācijas atbilstību starptautiskajām un Eiropas tiesiskajām normām, 1997.gadā tika uzsākts darbs pie jauna Darba likuma projekta izstrādāšanas un jau 2002. gada 1.jūnijā stājās spēkā.
Tas būtiski maina bijušos darba tiesību principus, kā arī ievieš jaunus līdz šim Latvijā ar likumu neregulētus darba attiecību noteikumus.
Likums paredz, ka darba līgumam jābūt rakstiskā formā, un nosaka, kādi punkti ietverami darba līgumā.
Darba līgums ir divpusējs līgums, ko slēdz darba devējs ar darbinieku. Pienākums sastādīt rakstveida darba līgumu ir darba devējam. Darba līguma būtiskā sastāvdaļa ir atlīdzība par darbu – darba samaksa.
Darba likums paredz darba līguma slēgšanu uz nenoteiktu laiku kā vispārēju principu. Darba līgums uz noteiktu laiku ir pieļaujams tikai likumā paredzētājos gadījumos, piemēram, sezonas rakstura darbs, cita darbinieka aizvietošana, katastrofu seku likvidēšana.
Konkrētās tēmas izvēli man rosināja tāds faktors, kā problēmas aktualitāte. Kaut gan Darba likums stājās spēkā gadu atpakaļ, vēl joprojām pastāv daudz neskaidrības attiecībā uz to, tajā skaitā jautājumos par darba līgumiem.
Manā darbā ir aplūkotas trīs darba līguma stadijas (sastādīšana, grozīšana un izbeigšana), kā arī darba līguma jēdziens, pazīmes un funkcijas.…