1.1. Darba līguma jēdziens
Saskaņā ar Latvijas Republikas Civillikuma 1511.pantu: līgums plašākā nozīmē ir ikkatra vai vairāku personu savstarpējā vienošanās par kādu tiesisku attiecību nodibināšanu, pārgrozīšanu vai izbeigšanu. Līgums šaurākā nozīmē ir vairāku personu savstarpējs ar vienošanos pamatots gribas izteikums, kuru mērķis ir nodibināt saistību tiesību. Nodibinot savā starpā šīs saistību tiesības, vienai personai – dalībniekam rodas pienākums izdarīt par labu otrai personai zināmu darbību, kam ir mantiska vērtība. Citā gadījumā arī otrai pusei rodas pienākums – samaksas izdarīšana vai kādas citas darbības izpildīšana. Saistību tiesības ir pamats pušu tiesību un pienākumu – konkrētu nolīgtu darbību – pildīšana. Juridisko terminu vārdnīca saistību tiesības nosaka kā: tiesību normu kopumu, kas regulē saistību tiesiskās attiecības. Vārds “saistība” norāda uz to, ka zināmas personas uz norunas pamata tiek savā starpā saistītas ar zināmiem, norunātiem noteikumiem vai ar kādu apsolījumu. V.Vītiņš padziļina saistību tiesību izpratni. “Turpretim saistību tiesības noskaidro to stāvokli, kā sadalās sabiedrības locekļa-cilvēka-enerģija sabiedrībā. Juridiski šo enerģiju saprot kā cilvēka darbību, rīcību.” Pamats darba attiecību sākumam ir darba līguma noslēgšana (skat. 2.pielikumā). Darba līguma jēdzienu CL 2178.pants nosaka: ar darba līgumu viena puse uzņemas strādāt otrai darbu par atlīdzību, salīdzinoši DLK 14.pants: darba līgums ir tāda rakstveida vienošanās starp darbinieku un darba devēju, saskaņā ar kuru darbinieks apņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties iekšējai darba kārtībai vai darba devēja rīkojumiem. Darba līgums uzstājas kā individuālā darba tiesību regulēšanas metode. Salīdzinot darba līguma jēdzienu CL ar DLK var konstatēt, ka darba tiesības cieši saistītas ar civiltiesībām. Pēc CL darba attiecības ir tikai mantiskās, pēc DLK tās ir gan mantiskās gan sociālās. Tiesiskajās attiecībās puses ir dažādā tiesiskā statusā. CL ietvaros puses ir vienādā tiesiskā stāvoklī – nevar pavēlēt, uzdot.
…
