Likumā darba līgums ir definēts kā rakstveida vienošanās starp darbinieku un darba devēju, saskaņā ar kuru darbinieks apņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties iekšējai darba kārtībai vai darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs apņemas nodrošināt darba samaksu un darba apstākļus, kas paredzēti likumdošanas aktos, darba koplīgumā un pusēm vienojoties. Darbinieks ir tiesīgs slēgt darba līgumu ar vairākiem darba devējiem, ja tas nav pretrunā ar likumiem, darba koplīgumu un pušu vienošanos [2., 4.].
Darba līguma tiešais priekšmets ir personība un netiešais darbs [1., 5]. Tāpēc ar darba līgumu saprot darba ņēmēja personisko tiesību garantija sakarā ar darba izpildīšanu svešā saimniecībā.
Darba līgums ir privāts civiltiesisks līgums.
Darba līgums ir divpusējs līgums: viena puse – darbinieks apņemas izpildīt noteiktu darbu, bet otra puse – darba devējs – samaksāt noteiktu algu [1., 7].
Darba līgums ir atlīdzības līgums, jo LR Civillikuma 2181.pants paredz, ka darbiniekam vienmēr ir tiesības uz atlīdzību, pat ja tā nebūtu norunāta.
Lai darba līgumu varētu noslēgt, darba devējam jāatrod darbinieks ar piemērotām spējām, un darbiniekam, savukārt, darba devējs ar attiecīgu darba piedāvājumu.
Pastāv arī darba koplīgums - darbinieku vai to arodorganizāciju vienošanās ar darba devēju par darba, tā samaksas un sociālās aizsardzības nosacījumiem [1., 18].
…