Ar 2002.gada 1.jūniju spēkā stājās Darba likums, ko Saeima pieņēma 2001.gada 20.jūnijā, tas nomainīja Latvijas Darba likumu kodeksu, kas bija spēkā no 1972.gada 14.aprīļa.
Darba likuma galvenais mērķis ir sabalansēt darba devēju un darba ņēmēju tiesības un pienākumus, pilnveidot darba tiesisko regulējumu atbilstoši ratificētajām Starptautiskajām konvencijām un ES direktīvu minimālajām prasībām darba tiesību jomā, kā arī saskaņot likuma normas ar citiem spēkā esošiem normatīvajiem aktiem.
Starp citiem darba līgumā obligāti paredzamiem nosacījumiem, minētā likuma 40.panta 2.daļas 7.punkts nosaka, ka, darba līgumā obligāti jāparedz darba nolīgtais dienas vai nedēļas darba laiks. Ziņas par darba un atpūtas laika piešķiršanas kārtību darba devējs var aizstāt ar norādi uz darba koplīgumu, uzņēmuma darba kārtības noteikumiem vai citiem normatīvajiem aktiem, kur tas ir norādīts.
Referātā noskaidrošu darba laiku jēdzienus, to veidus, darba laika organizāciju un apskatīšu darba laika organizāciju uzņēmumā “A”.
Darba laika jēdziens, tā veidi
Darba likuma 130.pants sniedz konkrētu darba laika jēdziena definējumu– “Par darba laiku ir uzskatāms laikposms no darba sākuma līdz beigām, kura ietvaros darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā”.
Darba laikā ieskaita gan aktīvo, gan pasīvo darba laiku, t.i., laiku, kad darbinieks nav veicis darbu, bet ir atradies darba devēja rīcībā. Darba laikā ieskaita šādus laika posmus:
papildu pārtraukumi darbiniekiem, kuri pakļauti īpašam riskam;
pārtraukumi bērna barošanai;…
