Darba koplīguma vēsturiskā izcelšanās
Darba koplīguma vēsturiskā izcelšanās un noslēgšanas prakses sākums ir meklējams Anglijā, kad 1824. gadā ar likumu tika oficiāli atzītas arodbiedrības. Pirmie kolektīvie līgumi tika noslēgti apmēram pirms pusotra gadsimta. Pirmie koplīgumi saturēja vienošanos par darba laiku un samaksu. Par darba koplīguma dzimšanas laiku var uzskatīt deviņpadsmito gadsimtu, kad plaši izvērsās strādnieku demonstrācijas, protesti un gājieni, izvirzot prasību par desmit stundu ilgu darba laiku, bet vēlāk - deviņu un astoņu stundu darba laiku. Baidoties no strādnieku streikiem, jo tie radīja milzīgus zaudējumus, lielo monopolizēto rūpnīcu uzņēmēji, savulaik veicināja darba koplīguma rašanos.
Pēc Pirmā pasaules kara, valstis vienlaikus ar Tautas Savienības izveidošanu, saskaņā ar Versaļas miera līguma 13. nodaļas nosacījumiem nodibināja Starptautisko Darba organizāciju (SDO). Tās izveidošanas mērķis bija izstrādāt un ieviest pasaulē tādu mehānismu, ar kura palīdzību varētu nodrošināt dažādo sabiedrības slāņu interešu saskaņošanas kārtību un izstrādāt vienotus kritērijus daudzveidīgo sociāli ekonomisko jautājumu risināšanai nacionālajos likumos.
Uz šodienu SDO ir vienīgā ANO specializētā organizācija, kuras locekles ir praktiski visas ANO dalībvalstis. Latvija ir pievienojusies visām SDO konvencijām. Par piemēru:
SDO 1919. gada konvencijā Nr.1 „ Par darba laika noteikšanu rūpniecības uzņēmumos”- norādes par kolektīvo līgumu starp darba devējiem un darbinieku organizācijām attiecībā uz izņēmumu noteikšanu par darba laika ilgumu uzņēmumos.
SDO 1949. gada konvencija Nr.98 „Par tiesībām uz apvienošanos un par kolektīvo līgumu slēgšanu”- kuras 4. pantā ir teikts, ka nepieciešamības gadījumā dalībvalstij ir jāveic nacionālajiem apstākļiem atbilstoši pasākumi, lai veicinātu un sekmētu sarunas starp darba devējiem vai darba devēju organizācijām un strādnieku organizācijām, tādā veidā regulējot darba samaksas un darba apstākļu nosacījumus ar kolektīvi līgumu palīdzību.
…
