Darba tiesiskās attiecības Latvijā regulē Latvijas Republikas Satversme, Latvijas saistošās starptautisko tiesību normas, Darba likums, Civillikums un citi normatīvie akti, kā arī darba koplīgums un darba kārtības noteikumi.
Latvijas Republikas Satversme paredz ikvienam tiesības izvēlēties nodarbošanos un darba vietu, saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, darbinieku tiesības uz koplīgumu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.
Civillikums darba tiesībās ir piemērojams kā vispārējais tiesību avots. Savukārt Darba likums, kas pieņemts 2001.gada 20.jūnijā un spēkā stājies 2002.gada 1.jūnijā, regulē darba tiesiskas attiecības starp darba devēju un darbinieku. Tas nosaka darba devēja un darbinieka tiesības un pienākumus, darba un atpūtas laiku, darba kārtības organizāciju un citus noteikumus. Būtiskākie darba kārtību reglamentējošie tiesību akti Latvijā tika pieņemti 2001.gadā, proti, - Darba likums un Darba aizsardzības likums. Tomēr vēl joprojām turpinās pašu likumu un ar tiem saistīto tiesību aktu pilnveidošana un papildināšana.
Pamatnoteikumi darba kārtības noteikšanā nostiprināti Darba likuma 16.nodaļā ”Darba kārtība un darba devēja rīkojumi”. Darba kārtību uzņēmumā reglamentējošie dokumenti - darba kārtības noteikumi, darba koplīgums, darba līgums un darba devēja rīkojumi ir būtisks faktors ne tikai darbinieka un darba devēja savstarpējo pienākumu un atbildības noteikšanai, vienlaikus tie var kalpot abu pušu aizsardzībai nesaskaņu gadījumā. Pareiza šo dokumentu noformēšana prasa no abām pusēm krietnas zināšanas darba tiesību jomā.…