SECINĀJUMI
1. Darba alga kā darbaspēka cena ir ienākums, kura avots ir darba ražīgais spēks. Vienlaikus darba algas lielums ir cieši saistīts ar darba spēju atjaunošanas izdevumiem.
2. Darba algai jāatlīdzina ne tikai paša darba ņēmēja darba spēju atjaunošanas izdevumi, bet arī ģimenes uzturēšanas un kvalifikācijas celšanas izmaksas.
3. Darba algas lielumam ir nacionālas atšķirības, tas ir diferencēts pa valstīm atkarībā no to ekonomiskā attīstības līmeņa, arī nacionālajām īpatnībām.
4. Jāatšķir bruto un neto darba alga. Darbinieka materiālās intereses un līdz ar to ekonomiskās uzvedības rīcības motivācija visupirms saistās ar reālo darba algu – to preču un pakalpojumu daudzumu, ko var nopirkt par neto darba algu.
5. Attīstītās tirgus ekonomikas valstīs visplašāk tiek lietota laika darba alga. Ar šo darba algas formu saistītā darbinieka motivācija visvairāk atbilst modernās tehnikas un tehnoloģijas raksturam, darba organizācijai. Efektīvāku darba motivāciju padara dažādas premiālas sistēmas.
6. Nozīmīgs spēks darba algas līmeņa un atalgojuma nosacījumu regulēšanā ir arodbiedrības. Tās cenšas iespaidot gan darbaspēka pieprasījumu un piedāvājumu ražošanas resursu tirgū, gan pārstāv darba ņēmējus sarunās ar darba devējiem, slēdz tā saukto tarifu vienošanos.
…