Darba vidē cilvēks pavada ievērojamu daļu no sava mūža. Šjā laikā uz viņu iedarbojas dažādi veselībai kaitīgi vai pat dzīvībai bīstami faktori. Tie var būt – fizikāli (troksnis, vibrācija, starojums u.c.),ķīmiski (dažādas vielas un produkti), bioloģiski (baktērijas,sēnes u.c.), psihosociāli (stress, nesaskaņas darbā), kā arī dažādas šo faktoru kombinācijas. Darba vietās pastāv iespēja gūt traumas. Galvenais darba aizsardzības uzdevums ir samazināt vai novērst šo kaitīgo faktoru ietekmi un aizsargāt strādājošo veselību un dzīvību.
Katru gadu ievērojami valsts un darba devēju līdzekļi tiek izmaksāti pabalstos, kompensācijās u.c., atlīdzinot par darbā nodarītajiem kaitējumiem. Diemžēl šīm izmaksām nav tendences samazināties. Tādēļ nozīmīga loma šajos apstākļos ir preventīvo pasākumu organizēšana.
Svarīgākais tiesību akts, kas regulē darba aizsardzības sfēru ir 2001.gada 20.jūnijā pieņemtais “Darba aizsardzības likums”, kurš stājies spēkā 2002.gada 1.janvārī. Likums ietver galvenās prasības un principus, kas noteikti Eiropas Savienības direktīvās. Jaunajā “Darba aizsardzības likumā” un tam pakārtojas MK noteikumos ir būtiski mainīta pieeja darba aizsardzības organizācijas paņēmieniem, kā arī attieksme pret drošību un veselības aizsardzību darbā kopumā.
Darba vide uzņēmumos jāveido, ievērojot noteiktus principus:
Bīstamo aizstāt ar drošu vai mazāk bīstamu.
Novērst vai mazināt darba vides risku cēloņus to rašanās avotos un nepārnest risku uz citu vietu.
Izvairīties no darba vides riska vai mazināt nenovēršama darba vides riska ietekmi.
Ņemt vērā katra nodarbinātā individuālās īpatnības un veicamā darba specifiku.
Izmantot tehnikas, higiēnas un medicīnas jaunākos sasniegumus, pielietot labākās pieejamās tehnoloģijas.
Izmantot jaunākos pētījumus par darba vides riskiem, to novērtēšanas paņēmieniem un riska profilaksi.…