Vēsture
Virkne vēsturnieku uzskata, ka ģermāņu tauta - dāņi, Jitlandes pussalā un tuvākajās salās ieradušies no Skandināvijas pussalas dienvidu daļas 5.-6. gadsimtā, izspiežot no šejienes citus ģermāņus, tās pamatiedzīvotājus - kimrus, jitus, angļus, sakšus u.c., kuri bijuši spiesti meklēt patvērumu britu salās. Vēsturiskas pazīmes liecina, ka Dānijā pietiekami autoratitatīva centrālā vara sākusi veidoties ne vēlāk kā 8. gadsimtā, tātad vēl pirms vikingu laikmeta. Tomēr tikai ap 10. gadsimtu, līdz ar kristietības ieviešanu, Dānijā tika pilnībā pabeigta politiskā konsolidācija. Grūti teikt, vai Dānijā šis process noritēja ātrāk nekā Anglijā, katrā gadījumā militārā ziņā Dānija izrādījās vairāk sagatavota. Tas ļāva dāņu karalim Sveinam I 1013.-1014.g. iekarot praktiski visu Angliju. Viņa dēls Knuts, jeb Kanuts II pārvaldīja Angliju (1016.-1035.g.), Dāniju (1018.-1035.g.) un Norvēģiju (1028.-1035).
Tomēr neguvuši rietumos izšķirošus panākumus, dāņi arvien vairāk sāka mest skatienus austrumu virzienā, kur spēcīgas valstis vēl nebija paspējušas izveidoties. Dāņu austrumu ekspansija aizsākas 12. gadsimta beigās un turpinājās 13. gadsimtā. Tās rezultātā dāņu rokās drīz vien nonāk lielākā daļa Baltijas jūras dienvidu piekrastes. Līdz ar to Dānija kļuva par spēcīgu un ietekmīgu karaļvalsti, tās teritorija iekarojumu rezultātā bija kļuvusi apmēram divtik liela, kāda tā ir mūsdienās. Uzplauka arī Dānijas saimnieciskā dzīve - attīstījās zvejniecība un lauksaimniecība, galvenokārt, lopkopība. Pateicoties progresam abās šajās nozarēs, aktivizējās amatniecība un tirdzniecība, sāk veidoties dažādas ģildes.
