Dālmaņa biogrāfija

Pagājuši jau 80 gadi kopš tās 1922. gada 17. augusta dienas, kad skolotāju Eduarda Dālmaņa (1875.-1952.) un Otīlijas Dālmanes (dz. Kauliņas, 1889-1967) ģimenē, kas tikko bija atgriezusies no pirmā pasaules kara bēgļu gaitām Krievijā, pasaulē nāca ņiprs puišelis, kuram vecāki deva vārdu Indulis.
Drīz vien ģimene pārceļas uz Jaunjelgavu, kur tēvs skolā pasniedz latviešu valodas, ģeogrāfijas, dziedāšanas stundas, māca vijoļspēli saviem audzēkņiem un vēlāk arī savam muzikāli apdāvinātajam dēlam, kuram toreiz jau ir 8 gadi.
Desmit gadu vecumā Indulis divas reizes nedēļā mēro ceļu pāri Daugavai uz Rīgu, lai tālāk izkoptu savu vijoles spēli pie tikko Latvijas konservatoriju absolvējušā brīvmākslinieka Alfrēda Dunkeļa. Dunkels strādā aizrautīgi un drīz jaunais vijolnieks jau uzstājas Radiofonā un dažādos skolas koncertos, jūsminot klausītājus ar izteiksmīgu un tīri vai dienvidnieciska temperamenta pilnu spēli. Pēc četriem gadiem A.Dunkelis iesaka centīgo un spilgti apdāvināto zēnu tālāk izglītot konservatorijā.
Ir 1937. gads - Indulis jau pabeidzis Jaunjelgavas pamatskolu, turpina izglītību komercskolā un iestājas arī Latvijas konservatorijā prof. Arvīda Norīša vijoles klasē, kurš savus audzēkņus iespaido gan kā aktīvi koncertējošs vijolnieks un interesanta personība, gan arī kā prasīgs pedagogs. Dālmanis kļūst par profesora mīļāko audzēkni un silta draudzība viņu starpā ilgst līdz pat A.Norīša dzīves beigām.
1941. gadā jaunais vijolnieks beidz Rīgas Valsts komercskolu, bet studijas konservatorijā turpina arī vācu okupācijas laikā. Lai izvairītos no iesaukšanas Vācijas armijā, viņš iestājas darbā Rīgas Radiofona simfoniskajā orķestrī, tomēr darbavietas aizsardzību bauda tikai līdz 1943. gada 10. decembrim, kad izdots mobilizācijai. Nelīdz arī prof. Jāzepa Vītola rakstītā apliecība, kurā viņš augstu vērtē jaunā mūziķa profesionalitāti un talantu.…