Nereti aizdomājos par krītošam lapām parkos, par atkritumu piemētātām renstelēm, par nokritušām mašīnu detaļām ceļmalās un daudzām citām sadzīves atlūzām un priekšmetiem, kuri visbiežāk mūsos izraisa nepatiku, ir traucējoši vai vienkārši tiem nepievēršam īpašu uzmanību, bet, kas dažkārt tiek dēvētas par mākslu, reizēm šokējot, radot neizpratni par mākslas, ko lielākā daļa sabiedrības raksturo kā klasiski estētisku, jēdzienu.
Ieskatoties vēsturē var secināt, ka šāds jautājums nav aktuāls tikai mūsdienās. Par mākslas bezjēdzības jēgu visspilgtāk “runā” I Pasaules kara laikā radies mākslas stils - dadaisms .
20.gs. 20. gados, kad vienu pēc otra pakāpeniski sevi izsmēlušus, nomainīja fovisms, kubisms un futūrisms uzplauka vispārējs ārprāts mākslā - dadaisms, jēdziens, kas raksturo mākslu kā bezjēdzīgu un šausmina sabiedrību ar savu vērību.
Laikā, kad vēl karš ritēja pilnā sparā, 1916. g. 8. februārī, Cīrihē(Šveicē) izveidojās starptautiska dzejnieku un mākslinieku grupa - dadaisti, (nosaukums radies nejauši – kādam no grupas biedriem uzejot vārdnīcā nenoteikta satura vārdu – dada, kas tieši likās ļoti piemērots) kuru darbība izplatās Berlīnē, Ķelnē, Hannoverē, Ņujorkā, Parīzē un oficiāli beidz pastāvēt 1924. g.
Dadaistu grupas līderis Marsels Dišāns (1887-1968).
…
