Secinājumi
Pašmērķīgu eksperimentu un patvaļas rezultātā tiek panākta ne vien mākslas deideoloģizācija un desakralizācija, bet arī atvērts ceļš uz antimākslu. „Dada kā virziens nāk ar totāli anarhistisku pilsoniskās mākslas un sabiedrības ideālu noraidīšanu, provakatīvu stāju, ar tendenci uz abstraktu ireālību, primitīvismu, absurdu un atimākslas eksperimentu un spēli.” Tā īpaši raksturīga radīšanas procesā, spēlējoties ar valodas formām un gramatikas likumiem, ar daiļdarba struktūru un tās elementiem. Tā dzejolī var ienākt parodējami fragmenti no jebkura nejauši paņemta teksta. Un ne reti tie ir paša autora izgudroti un nozīmes ziņā citiem neatšifrējami vārdi. Spēli var balstīt arī sacerējumu simultatīvā lasīšana.
Vērtējot dadaisma literatūras vēsturiskās attīstības procesa aspektā, jāsecina, ka šo avangardisma praksi iespējams uztvert arī kā īpatnēju protesta formu. Pirmā pasaules kara apstākļos, kad noformējas dadaisms kā virziens, kapitāliskās sabiedrības radīta tehniskā civilizācija apliecina savu destruktīvo dabu, agrākās pasaules kārtības vietā radot antikārtību un haosu, kas apdraud cilvēka eksistensi un vērš bezjēdzīgu viņa radošo darbību. Atšķirībā no eksistenciālistiem, kas šai absurdajā situācijā savu dvēseli atver izmisuma kliedzienam, dadaisti pret absurdu sāk cīnīties ar absurdu.
Nav jābūt īpašam talantam, lai uzrakstītu stāstu vai dzejoli šinī virzienā, par to es pati arī pārliecinājos:
Zooloģiskais dārzs
Agrs rīts miegs tiek pārtraukts ar telefona zvanu steiga ātrs skrējiens un nu es sēžu vilcienā vienpadsmitais tramvajs kavējas ieraugot vali dzīvnieki kļūst tramīgi darba laiks beidzies karuseļi vilina apreibst galva vai ir iespējams sarauties tad kad visvairāk to vēlies.…
