20. gadsimta sākumu, laika posmu pirms Pirmā pasaules kara, raksturoja līdz tam neredzēta mākslas virzienu daudzveidība. Radās tādi virzieni kā fovisms, ekspresionisms, agrīnais abstrakcionisms, futūrisms, kubisms, primitīvisms, reālisms u.c. Visizteiktāk pārmaiņas bija vērojamas Francijā, jo Parīze vēl arvien bija saglabājusi savu vadošo lomu Eiropas mākslā. Jauno mākslinieku vidū, kas ieradās Parīzē šī kultūras centra slavas dēļ, bija franču gleznotāji A. Matiss, A. Derēns, M. Vlaminks, A. Markē, no Spānijas atbrauca P. Pikaso, no Itālijas – A. Modiljāni, no Krievijas – M. Šagāls, H. Sutins un daudzi citi, kas visi kopā veidoja tā saucamo Parīzes skolu. Radās visdažādākie mākslinieku grupējumi, no kuriem daļa turpināja akadēmiskās tradīcijas, citi centās ienest jaunu elpu klasiskajā reālismā, bet vēl citi vēlējās panākt pilnīgu reālisma virziena pārveidošanu, tā radot pavisam jaunus mākslas virzienus. Ikkatrs jaunais virziens tika definēts kā "nākotnes māksla", tomēr to uzplaukuma periods parasti ilga samērā īsu laika posmu.
20. gadsimta beigās - pēc Otrā pasaules kara, pēc abstrakcionisma kā plašākā un ietekmīgākā virziena apsīkšanas, mākslā radās daudz dažādi novirzieni, ko spēcīgi bija ietekmējusi gadsimta sākuma avangarda māksla, it sevišķi fovisms, kubisms, dadaisms, sirreālisms un, protams, pats abstrakcionisms.Liela daļa mākslinieku, lai izvairītos no kara, uzturējās kādā neitrālā valstī (Šveicē) vai devās pāri okeānam. Jo ilgāk karš turpinājās, jo bezjēdzīgāka šķita postīgā iznīcināšana, kas tika veikta ar visiem tā laika civilizācijas tehniskajiem līdzekļiem. Kara šoks satricināja Eiropas gara eliti, liekot apšaubīt visu sabiedrisko iekārtu, kas bija dzemdinājusi šo neprātīgo asinspirti. Pieauga anarhistisks un nihilistisks noskaņojums, kara šoka radītais izmisums noveda māksliniekus līdz visas līdzšinējās sabiedrības, kultūras un mākslas totālai noliegšanai. Par sevišķa naida objektu kļuva vidējais pilsonis, kuram vārda tiešākajā nozīmē nācās iespļaut sejā, lai to uzbuksnītu no viņa konformistiskās iras. Nežēlastībā nonāca visa kultūra, ko mīlēja mietpilsoņi. To visu sāka nihilistiski noliegt: cildenās dzejas vietā - rēkšana korī, Monas Lizas vietā - atkritumu kaudzes, simfonijas vietā - kakofonija. Tāda bija līdz izmisumam novesto mākslinieku reakcija uz karu, kas visreljefāk izpaudās 1916. gadā dzimušajā dadaismā.…
