Dabisko tiesību doktrīna– ir viena no ietekmīgākām tiesību doktrīnām, kuras satura svarīgas sastāvdaļas ir principi, noteikumi, tiesības, vērtības, ko nosaka cilvēka daba, padarot tos par neatkarīgiem no valsts konkrēti vēsturiskiem apstākļiem.
Šīs doktrīnas piekritēji uzskata, ka tāpat kā augi un dzīvnieki, arī cilvēki ir dabas radīti. Daba ir cilvēku māte, tātad cilvēki ir dabas bērni. Tādejādi, varētu teikt, ka pats cilvēks ir daba un dabiskās tiesības ir pielīdzināmas cilvēku tiesībām. Dabiskās tiesības piemīt visiem cilvēkiem un tās ir mūžīgas un neatkarīgas no valsts.
Gadsimtiem ejot, cilvēks apzinās, kādas tad ir viņa pamattiesības un tiecas pēc tā, lai šīs tiesības tiktu atzītas un ievērotas. Vairs nav iedomājama tiesību izpratne, kas balstītos tikai uz likumos rakstītajām tiesībām.
Mūsdienu tiesību sistēmā dabisko tiesību loma arvien palielinās, paplašinoties vispārējai sabiedrības tiesiskajai apziņai, cilvēki arvien noteiktāk pieprasa savu dabas doto tiesību respektēšanu. Salīdzinoši aktīvāka, ir kļuvusi tendence dabiskās tiesības iekļaut likumdošanā, lai tās iegūtu likuma spēku, līdz ar to tās jau kļūst par pozitīvajām tiesībām, taču vienlaikus nezaudējot savu „ dabas doto” un vispārcilvēcisko raksturu. Dabisko tiesību principi tiek iekļauti daudzu valstu, tai skaitā arī Latvijas konstitūcijās un normatīvajos aktos. Piemēram: tiesības uz dzīvību, brīvību, īpašumu, labklājību, vienlīdzību u.c. Arī ANO, ES, NATO pieprasa, lai dalībvalstu likumdošanā nebūtu pretrunas ar vispāratzītiem dabisko tiesību principiem.…