Kad tiek apskatīts viss daudzveidīgais tiesību teorijas jautājumu klāsts, tad tajā nevar nepamanīt dabisko tiesību loku, kas manuprāt ir viens no svarīgākajiem tiesību teorijā, jo dabiskās tiesības ir vispārnozīmīgas visiem laikiem un personām. Dabiskajām tiesībām ir ļoti sena vēsture, jo tās ir radušās ar pašiem cilvēces pirmsākumiem. Tomēr nepastāv dabisko tiesību vispārēja definīcija, bet tās parasti tiek nostādītas pretstatā pozitīvajām tiesībām. Par pretstatu dabiskajām tiesībām var ņemt pozitīvās tiesības, kuru pamatā ir kodeksi, rakstīti likumi un ieradumi, tās apraksta normas, kas piemērojamas konkrētā laikā un telpā. Savukārt par dabisko tiesību avotiem var uzskatīt tādus tīri filozofiskus jēdzienus, kā Daba, cilvēka sirdsapziņa un prāts, taisnības ideja. Kā jau filozofiskus jēdzienus, tos ir ļoti grūti ierobežot ar konkrētā laikā un teritorijā pastāvošu likumu, jo tie tādam mērķim ir pārāk visaptverošas kategorijas.
Dabisko tiesību normām nav konkrēta adresāta, tām arī nepastāv kādi ierobežojumi laika vai telpas dimensijā, jo tās ir visai sabiedrībai adresētas un visai sabiedrībai izmantojamas, tās darbojas nepārtraukti un, lai atklātu dabisko tiesību raksturu, ir pamatīgi jāatklāj šo tiesību iekšējā būtība
Pozitīvo tiesību pamatā ir saistošas normas, kas balstas uz arējiem normatīviem faktiem. Tiesības un pienakumus nodibina seņču ieradumi vai likuma konkrēts pants. Atšķirībā no tām intuitīvās tiesības pamato savu spēku ar pašas tiesiskās pretenzijas tiešo saitīgumu, nepamatojot šo saitīgumu ar likumu un ieradumiem. Savukārt pozitīvās tiesības pamato savu spēku ar ārējiem normatīviem faktiem un noteiktiem tiesību avotiem.…