Tiesības – sarežģīta, daudzpusīga un svarīga sabiedriska parādība, ko jurisprudencē un filozofijā pamatoti sauc par fenomenu. Gandrīz tikpat veca kā filozofija ir jautājums par tiesību būtību. Par tiesību izpratni turpinās nebeidzami strīdi arī šodien un tiek izteikti dažādi zinātnieku uzskati. Vācu filozofs I. Kants savā darbā „Tīrā prāta kritika” atzīmē, ka juristi vēl aizvien meklē savu tiesību definīciju. Tiesa doc. L.Šulcs darbā „Tiesības kā ētikas minimums”( 1936.g.) to precizē, norādot, ka to meklē nevis juristi, bet tiesību filozofi, jo bez filozofijas palīdzības tiesību jēdziens iznāk pārāk šaurs un nepilnīgs. Viens no galvenajiem tiesību rašanās faktoriem ir indivīda un sabiedrības problēma, viņu savstarpējo attiecību pareiza noregulēšana, kas ir visas sabiedrības pastāvēšanas pamats. Jāievēro arī tas, ka katrā indivīdā mājo divējādas tieksmes:1) egoistiskās un 2) altruistiskās. Egoistiskās vērstas uz pašu indivīdu, uz pašu velmju apmierināšanu, bet altruistiskās- uz sabiedrības vajadzību apmierināšanu. Tieši šīs indivīda īpašības nodrošina sabiedrības eksistenci, stiprina tās vienotību un individualitāti vienlaicīgi. Līdz ar sabiedrības attīstību nostiprinās morāles normas, kas arī ir tiesību pamatā un veicina to attīstību. Viesiem šiem faktoriem ir svarīga nozīme tiesību būtības izpratnē. Neskatoties uz zinātnieku uzskatu dažādību, visi ir atzinuši tiesību nepieciešamību sabiedrībā. Savā referātā atspoguļošu manu skatījumu par termina „tiesības” izcelšanos un attīstību un piekāršos dabisko tiesību teorijām un attīstības posmiem. …
