Laikam visiem ir jau zināms, ka mūsu planētas daba ir cilvēces eksistences pamats. No tās iegūstam visu, ko izmantojam, sākot ar pārtiku un beidzot ar zeltu, urāna rūdu, ķīmiskās rūpniecības izejvielām un visdažādākajiem enerģijas veidiem.
Zemes ģeogrāfiskais apvalks ir bagāts ar dažādiem dabas resursiem, kuri visnotaļ nosaka cilvēces sociālo un ekonomisko progresu. Cilvēku vajadzība pēc dažādiem dabas resursiem nav vienāda. Bez skābekļa cilvēks nevar izdzīvot pat minūti, bet bez urāna un plutonija – kodoldegvielas – cilvēki ir iztikuši gadu tūkstošiem ilgi.
Cilvēki jau tālā senatnē bija iemācījušies izmantot dažus dabas resursus. Tas atspoguļojās vēstures periodu nosaukumos, piemēram, “akmens laikmets”, “bronzas laikmets”, “dzelzs laikmets”.
Saules enerģija, Zemes iekšējais siltums, plūdmaiņu (paisuma un bēguma) enerģija, ūdens, gaiss, augsne, augi un dzīvnieki (bioresursi), minerālie resursi. Dabas resursu praktiski var būt neizsmeļami(saules un vēja enerģija), atjaunināmi (augu un dzīvnieku pasaule) un neatjaunināmi (lielākā daļa Zemes dzīļu minerālo resursu).
Resursu iedalījums
Ražošanas resursus nosacīti var iedalīt divās lielās grupās: īpašuma resursi (dabas resursi, kapitāls) un cilvēku resursi. Pie pirmās grupas pieder resursi, kas ir ražotāja īpašumā, otrā grupa atkarīga no pašiem cilvēkiem – to zināšanām, spējām un prasmēm. Šie resursi ir savstarpēji saistīti.
Dabas resursi pēc to izcelsmes iedalāmi trīs kategorijās:
neatjaunojamie (fosilais kurināmais, minerālresursi, kūdra). Šo resursu izmantošana noved pie to krājumu samazināšanās. Tāpēc ir nepieciešama šo resursu pārdomāta un taupīga izlietošana un jaunu ieguves avotu meklēšana.…