IEVADS
Dabas resursu nodokli Latvijā piemēro kopš 1991.gada. Gāja laiks un, ņemot vērā straujās izmaiņas valstī, radās nepieciešamība minēto likumu būtiski pārstrādāt, un 1995.gada nogalē tika pieņemts jauns likums „Par dabas resursu nodokli”. Šobrīd dabas resursu nodokļa piemērošanu reglamentē Dabas resursu nodokļa likums (pieņemts 2005.gada 15.decembrī).
Dabas resursu nodokļa mērķis ir veicināt dabas resursu ekonomiski efektīvu izmantošanu, ierobežot vides piesārņošanu, samazināt vidi piesārņojošas produkcijas ražošanu un realizāciju, veicināt jaunu, vidi saudzējošu tehnoloģiju ieviešanu, atbalstīt tautsaimniecības ilgtspējīgu attīstību, kā arī finansiāli nodrošināt vides aizsardzības pasākumus.
Uzdevumi:
izpētīt dabas resursu nodokļa ietekmi uz dabas aizsardzību;
noskaidrot dabas resursu nodokļa maksātājus, objektus un likmes;
apskatīt dabas aizsardzības institūcijas;
uzzināt par nodokļa atvieglojumiem un nodokļa aprēķināšanu;
apskatīt licences, nodokļu administrāciju un atbildību.
Nodokļi ietekmē uzņēmējdarbības – finansiāli – ekonomiskos darbības rādītājus, tāpēc tiem ir liela nozīme, plānojot uzņēmuma vadību. Katram uzņēmumam, kas darbojas Latvijas Republikas teritorijā, ir jārēķinās ar valsts prasībām attiecībā uz nodokļu iekasēšanu.
Darba tēma par “Dabas resursu nodokļa ietekme uz dabas aizsardzības procesiem LR” tika izvēlēta, jo vienmēr tiek pievērsta uzmanība videi saistītiem notikumiem kā Latvijā, tā arī citās valstīs. Diezgan bieži nākas skatīties TV vai lasīt presē par dabas resursu nesaimniecisku vai nelietderīgu izmantošanu, nelegālu to iegūšanu utt. Tāpēc radās interese par to, uz ko tas balstās un tā būtību, par to, kas būtu jādara, lai šo nelikumīgo darbību ierobežotu. Darbā apskatīti šādi punkti, kas ir dabas resursu nodokļa maksātāji, apliekamie objekti, nodokļa likmes, atbrīvojumi, nodokļa aprēķināšana, iekasēšana, kā arī par to ietekmi uz dabas aizsardzības procesiem LR.
Ikviena iejaukšanās dabā izraisa ietekmi uz dabu un to izmaina. Kā redzams, minētās darbības atstāj negatīvu ietekmi uz dabu, tāpēc tās tiek apliktas ar nodokli.
1. DABAS AIZSARDZĪBAS VĒSTURE
Pasaulē pirmos pasākumus dabas aizsardzībā veica 19. gs. vidū Rietumeiropā un ASV. Sākotnēji iezīmējās divi galvenie virzieni. Pirmais – unikālu, zinātniskā, estētiskā vai kultūrvēsturiskā ziņā nozīmīgu teritoriju, aizsargājamu augu un dzīvnieku sugu izdalīšana; otrais – racionāla dabas resursu izmantošana un saglabāšana.
20. gadsimtā, sakarā ar intensīvu cilvēka saimniecisko darbību, dabu un cilvēka tuvāko apkārtni piesārņoja ar dažādām kaitīgām vielām un fizikāliem faktoriem (radioaktivitāti, elektromagnētisko starojumu, troksni u.c.). Šī cilvēka tuvākā apkārtne ieguva vides nosaukumu. Vides jēdziens laika gaitā paplašinājās un šodien atsevišķi autori bieži vien jēdziena „daba” vietā lieto „vide” . Ar tīras, nepiesārņotas vides saglabāšanu un nodrošināšanu cilvēku darbam un dzīvei nodarbojas trešais dabas aizsardzības virziens (jēdziena šaurākā nozīmē) – vides aizsardzība. Tā kā tīras vides nodrošināšana mūsdienās ir kļuvusi ļoti aktuāla un ieguvusi prioritāru nozīmi, tad bieži vien termina „dabas aizsardzība” vietā lieto terminu „vides aizsardzība” , lai gan dažādiem autoriem un dažādiem speciālistiem ir ļoti dažāda šī jautājuma izpratne. Tā pazīstamais dabas aizsardzības speciālists Indulis Emsis ar terminu „dabas aizsardzība” saprot tikai īpaši aizsargājamo dabas objektu aizsardzību. Šādā nozīmē par dabas aizsardzību runāsim arī mēs.
…
