Dabas resursi, kā galvenā problēma vides izglītībā

1. Dabas resursi un to izmantošana.
1.1. Dabas resursu jēdziens.

Ilgtspējīgas attīstības jēdziens definēts ANO Pasaules Vides un attīstības komisijas ziņojumā “Mūsu kopējā nākotne” (saukts arī par Bruntlandes komisijas ziņojumu, 1987) un starptautiski plaši tiek lietots kopš 1992.gada ANO konferences Riodežaneiro “Vide un attīstība”.
Ilgtspējīga attīstība tiek skaidrota kā “attīstība, kas nodrošina šodienas vajadzību apmierināšanu, neradot draudus nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanai”.
Ilgtspējīgu attīstību raksturo trīs savstarpēji saistītas dimensijas: vides, ekonomiskā, sociālā. Tas nozīmē, ka stingras vides aizsardzības prasības un augsti ekonomiskie rādītāji nav pretrunā, ka ekonomiskā augšupeja nedrīkst degradēt vidi un vienlaikus tiek nodrošināta augsta dzīves kvalitāte.
Lai pilnvērtīgāk un kvalitatīvāk aizsargātu dabu un tādējādi cilvēks nodrošinātu sev normālu pastāvēšanas vidi, dzīves kvalitātes optimālus apstākļus, vienmēr jāatceras viens no dabassaimniecības izmantošanas pamatnosacījumiem- taupīga un racionāla dabas resursu izlietošana ir vislabākā dabas aizsardzības metode. Sabiedrībai jācenšas maksimāli taupīgi un racionāli izmantot dabas resursus, jo tikai tā iespējams nodrošināt līdzsvarotu dabassaimniecības izmantošanu, t.i., kad dabas vides piesārņošanas un dabas resursu izmantošanas apjomi nepārsniedz robežlielumu, aiz kura beidzas dabas pašatjaunošanās spējas. Jēdzienu skaidra izpratne ir būtisks nosacījums vispusīgi pamatotu lēmumu pieņemšanai dabas aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā.
Dabas resursi ir cilvēku eksistences līdzekļi, kurus nav radījis cilvēka darbs un kuri eksistē neatkarīgi no šī darba, vai arī tādi eksistences līdzekļi, kurus daba atjauno ar cilvēka palīdzību.

1.2. Dabas resursu iedalījums atbilstoši to izmantošanai
Pēc izplatības:
1. Globālie;
2. Lokālie

…