Darba ievaddaļā ir aprakstīta meža kā galvenā izpētes un temata būtība, kādiem mērķiem jāsaglabā mežs, tēmas aktualitāte-tiesikā regulējuma nozīme un saskaņa ar faktisko situāciju.
Tēmas mērķis ir likumu kā tiesiskā regulējuma raksturojums un novērtējums, to nozīme.
Diplomdarbā ir apskatīti galvenie dabas aizsardzības noteikumu tiesiskā regulējuma principi mežsaimniecībā. Problēmas, ar kurām mežsaimniecība saduras likumu piemērošanā, cik likuma darbība atbilst patiesajai situācijai, Cik liela izpratne par to ir mežsaimniekiem un cik paredz likums. Vai likums darbojas efektīgi.
Aprakstošajā daļā ir aplūkoti jautājumi un situācija mežsaimniecībā.
Darba uzsvars likts uz ļoti pozitīvām likuma niansēm un to darbību, ņemot par pamatu tiesisko pozīciju un likuma konstrukcijas atbilstību, uzsvars likts arī uz likuma nepilnībām. Likums uz visām Eiropas valstīm attiecas vienādi, kas ir galvenās ES konvenciju un projektu, Dabas aizsardzības direktīvas pretrunas, politiskojot šīs saistības un nonākot pretrunā ar katras valsts konstitucionālajiem principiem.
Tekstā aprakstīti un atspoguļoti dažādi piemēri no personiskās pieredzes reālajā dabā. Kādi notikumi notiek mūsu valstī mežsaimniecībā kā pierādījums manam viedoklim, secinājumiem un pētījumiem, cik tālu likums ierobežo, cik tālu regulē un cik tālu tas vēl nav attīstīts, kā tiesības darbojas mežsaimniecībā, cik pozitīvi, cik negatīvi, kā tas atsaucas uz patieso situāciju, kā pasaulē risina šos jautājumus ar likuma palīdzību, galvenās idejas un mērķi.
Darbā aprakstīti meža tiesību viedošanās posmi no senām dienēm līdz mūsdienu attīstītajiem ES likumiem, kas salīdzinājumā tāpat kā vēsturē visvecākie likumi, darbojas tikai 60%.
Galvenais uzsvars likts uz likumiem kā galveno un noteicošo visās saimnieciskajās darbībās, kas attiecas uz mežsaimniecību.
Darbā ir statistikas dati, kas liecina par to kāpēc mums ir tik daudz uzmanības jāpievērš dabas aizsardzībai. Un, ja mūsu civilizācijai un attīstībai nav pieņemami novecojoši likumi, tad mums ir jāraugās, lai jaunie neuzsāktu regresa gaitu un nesāktu vēsturi atkārtot.
Šīs tēmas aktualitāte ir galvenokārt atspoguļot mežsaimniecības tiesiko regulējumu, attiecībā uz dabas aizsardzības jautājumiem un problēmām, kā tas darbojas, kas ir šis tiesikais regulējums, kāpēc tik svarīgi un aktuāli šobrīd ir dabas aizsardzības jautājumi meža apsaimniekošanā, bet pats gelvenais uzsvars ir likts uz mežu kā izpētes galveno objektu un tā apsaimniekošanas tiesiskā regulējuma funkcionēšanu, nolūkā, atspoguļojot likumu kā mazefektīgu un nosacītu tā darbību faktiskajā situācijā.
Mežs vairums iedzīvotāju uztverē ir tikai skaistuma un skābekļa avots, citiem tas ir tikai atpūta nedēļas nogalēs, ogošana un sēņošana, vai vienkārši pastaiga, dažam labam mežs iedveš šausmas ar seniem nostāstiem par nejaukiem zvēriem un leģendāro Kaupēnu, kurš lai cik dīvaini nebūtu, bet pat dziesmās ir saistīts ar mežiem tik cieši kā vēl neviens cits tēls, lai arī precīzus datus neviens nevar apgalvot par šādas personas eksistenci, tomēr no šādiem faktiem izriet, ka mežs laiku laikos ir gan apdziedāts, gan arī tas, ka daudzi purvi, kuros risinājās kaujas un daudzi meži, kuros vēl jo projām ir nesprāgušas munīcijas, satur un veido kā noslēpumu virkni, tā vēsturi. Senos laikos vēstures datos minēti mežkungi, kā pirmie pārvaldītāji meža teritorijās, ļoti labi zinām, ka vēsturē ir fiksēti fakti par „meža brāļu” kustībām, kā arī fakti, ka mežs vienmēr ir bijis partizānu patvērums un vēl jo projām par nožēlu arī mūsdienās mežā atrod noslepkavotus cilvēkus, jo projām citiem mežs kalpo kādiem savtīgiem mērķiem, bet kādam mežs vienkārši asociējas ar ērcēm un čūskām, bet citam patīk tam vienkārši pielaist uguni, un kādam vēl-aizvest no pilsētas uz to savus atkritumus.
Tomēr mežs nav vien milzum daudz koku un sūnu, sēņu un putnu, bet kā jau tiesiskā, attīstītā valstī, arī mežs ir pakļauts likumam un par laimi, ka tā, jo pretējā gadījumā iespējams mums būtu vēl katastrofālāk kā Kazahstānā šobrīd, kur viss uzsvars tiek likts uz ražošanu un rūpniecību, neskatoties, ka videi tas nav draudzīgi un patiesībā šī ir sava veida nācijas un valsts iznīcināšana, jo no tik lielas piesārņotas vides, lai arī zemes nes milzu bagātības, pēc daudziem gadiem šādā valstī nebūs iespējams ne normāli uzturēties cilvēkiem, ne arī būs glābjama augu valsts un zeme, kurā varētu izaudzēt ekoloģiski tīru dārzeni. Bet dažās valstīs budžets ir tik svarīgs, ka ekoloģija paliek tik mazsvarīga, taču pats absurdākais ir tas, ka izrādās, ka šai valstij ir pat noslēgts vides aizsardzības līgums ar Eiropas Savienību, bet tā kā tas ir ratificēts, bet nav parakstīts, tad pagaidām pret to var attiekties nenopietni vai neattiekties ne kā!
Un lūk, šādos gadījumos un situācijās ir skaidri saprotams, ka jeb kurā sfērā ir vajadzīgs likums, kas paredz kā drīkst rīkoties un kā nē, kas būtu sakārtots tā, lai tas arī darbojas, bet tiesības kā mūsu valstī, tā arī citviet pasaulē, ir elastīgs jēdziens un ne vien, bet arī visa sistēma. Tāpēc mums un visai pasaules sabiedrībai jāraugās, lai likuma krājumi ne vien gulst plauktos un tiek izstrādāti, bet arī tiešām darbotos. …
