Pasaulē pirmos pasākumus dabas aizsardzībā veica 19. gs. vidū Rietumeiropā un ASV. Sākotnēji iezīmējās divi galvenie virzieni. Pirmais – unikālu, zinātniskā, estētiskā vai kultūrvēsturiskā ziņā nozīmīgu teritoriju, aizsargājamu augu un dzīvnieku sugu izdalīšana; otrais – racionāla dabas resursu izmantošana un saglabāšana. 20. gadsimtā, sakarā ar intensīvu cilvēka saimniecisko darbību, dabu un cilvēka tuvāko apkārtni piesārņoja ar dažādām kaitīgām vielām. Šī cilvēka tuvākā apkārtne ieguva vides nosaukumu. Ar tīras, nepiesārņotas vides saglabāšanu un nodrošināšanu cilvēku darbam un dzīvei nodarbojas trešais dabas aizsardzības virziens (jēdziena šaurākā nozīmē) – vides aizsardzība. Tā kā tīras vides nodrošināšana mūsu dienās ir kļuvusi ļoti aktuāla, tad bieži vien termina „dabas aizsardzība” vietā lieto terminu „vides aizsardzība”.
Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju kategorijas Latvijā nosaka 1993. gadā pieņemtais likums „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” . Tur minētas 6 šādu teritoriju kategorijas:
dabas rezervāti,
nacionālie parki, dabas parki,
dabas pieminekļi, dabas liegumi
aizsargājamie ainavu apvidi.
Šīm kategorijām vēlāk pievienojās septītā – biosfēras rezervāti. …