Kad cilvēks iekļaujas dabas norisēs un uztver sevi kā dabas daļu, tad nākotne sevišķas raizes nedara. Daba mainās savā ritmā, kuram tiek pakļauts arī cilvēks. Mitoloģijās dominē priekšstats par ciklisku visa bijušā atgriešanos. Dabā mūžīgi atkārtojas diennakts un gadalaiku maiņas. Pirmatnējais cilvēks, to vērojot, ir pārliecināts, ka katru brīdi viss sākas no jauna, nemitīgi atkārtojoties. Sējot graudus, cilvēkam ir pārliecība, ka rudenī nāksies novākt ražu, jo daudzkārt pieredzēts, ka no sēklām izaug jauni graudi. Tikai ārkārtīgi nelabvēlīgi apstākļi var radīt situāciju, kad tas nenotiek. Pagātnes pieredze veido nākotnes priekšnojautu, tāpat kā nākotne ir pagātnes atgriešanās. Pasaule, nemitīgi atkārtojas, zināmā mērā “stāv uz vietas”. G.V.F.Hēgelis uzskata, ka dabā lietas atkārtojas bezgalīgi daudzas reizes. Tāpēc tā ir pretstats vēsturei, kas savā dziļākajā būtībā kā cilvēka unikāla un brīva gara pašizpausme tiešā veidā neatkārtojas.
Mērķis:Izprast tehnikas iejaukšanās dabā problēmas.
Uzdevumi: 1.Literatūras izpēte.
2.Materiālu apkopošana.
Viena no cilvēka pamatnoteiksmēm ir radīt lietas. Līdz ar civilizācijas attīstību dzīvē ienāk mašīnas, pulksteņi, darbagaldi, datori, radioaparāti, speciāli sagatavotas pārtikas preces, apģērbs, celtniecības materiāli utt. Radīšanas procesā izpaužas prāta spējas, mērķtiecība, brīvība. Rietumeiropas kultūrā ir iesakņojusies pārliecība, ka radīto lietu pasaule ir nozīmīgāka nekā dabas pasaule, jo radīšanas procesam un tā rezultātiem tiek piešķirts augsts statuss. Radīt nozīmē darboties, būt aktīvam, pārvarēt dabas pretestību un sasniegt savus mērķus. Uz to nemitīgi aicina Jaunlaiku filosofija, un šī aicinājuma atskaņas jūtamas līdz pat mūsdienām.(2;518)
Vēsture pastāv kā cilvēka radošās būtības izpausme, to pavada aktīva iejaukšanās dabas procesos, civilizētās pasaules kā dabas pasaules pretstata izveidošanās. Vēsture rada un apliecina neatgriezeniskais pārmaiņas. …
