Daba literatūrā - dabas un cilvēka emocionālā saskaņa cauri gadalaikiem

Pavasaris ir laiks, kad viss dabā mostas. Mostas arī prieks cilvēkos, redzot visu šo dabas atmodu, jo cilvēki ir noguruši no ziemas vienmulības un noilgojušies pēc pozitīvām emocijām, kas iestājoties pavasarim, tos atkal pārņem.
Ļoti spilgti tas atklājas mazā Jana pārdzīvojumos J. Jaunsudrabiņa darbā „Baltā grāmata”, kur redzama zēna patiesā interese un prieks par visu dabā notiekošo :
„Es aizveru acis un jūtu patīkamu siltumu savā sejā. Tā bija pavasara dvaša. Tad es manīju, ka pavasaris saņem manas rokas un čukst : „Vai tev ir prieks, mans bērns? Jā, jā!” es saucu un smējos, un lēkaju uz vienas kājas.”1
Sis citāts ļoti spilgti parāda to, cik ļoti Jancis ir tuvs ar dabu. Janča prieks ir neviltots un jau tas vien, ka zēns pavasari un dabu personificē un uzrunā kā dzīvus tēlus, parāda Janča cieņu pret dabu un dabas lielo nozīmi viņa dzīvē.
Pavasaris iezīmē jaunu sākumu un palīdz cilvēkam novērtēt visu to, kas citos gadalaikos tiek atņemts vai nav dabā pieejams :
„Es noraudzījos uz skaisto meža rožu krūmu ar baigu cienību un viss stāds man likās dzīvs un maigas izteiksmes pilns. Es nedrīkstēju puķei pieskarties.”2
Pozitīvi ir tas, ka Jancis, vēl mazs būdams, iemācās saudzēt un cienīt dabu, tajā notiekošos procesus, jo tieši šī atbildības un cieņas sajūta jau bernībā, ir par pamatu tam, lai pieaugot cilvēks nekļūtu par bezjūtīgu un vienaldzīgu personu.
…