Daba latviešu literatūrā

Lai analizētu izvēlēto tēmu, es izvēlējos šādus autorus: Frici Bārdu, Albertu Cauni un Pēteri Jurciņu.
Dzejnieks Fricis Bārda ir viens no tiem latviešu dzejniekiem, kurš ļoti jauki apdziedājis dabas skaistumu. Savā dzejā viņš atklāj, ka dabas krāšņums rodas tikai ar Dieva klātbūtni. Dievs katram piešķir dzīvīgumu un vijīgumu. Dzejnieka vēlme ir radītājos apziņu, ka daba ir jāsaudzē un nedrīkst to iznīcināt. Manuprāt, romantiskās dzejas zemtekstā tiek runāts par pasaules globālo problēmu risināšanu, kas apdraud zaļās vides saglabāšanu.
Lasot F. Bārdas dzeju, jūtama dziļā mīlestība pret dabu un tās skaistumu. Piemēram, dzejolī „Brīnišķā” teikts, ka Dievs ir atnesis vasaru „kā karstu laimes asaru”. Dzejoļa beigās izskan sāpes, ka rudenī beigsies un zudīs lielais prieks. Liriskais varonis krīt izmisumā:
„Bez puķēm, bez laimes es palikšu še!
Ko iesāks tad mana dvēsele!”
Dievs piedalās skaistās dabas radīšanā. Dzejā lietus ir minēts kā Dieva tēls, jo visa radībiņa, kas atrodas uz zemes, ar lielu nepacietību gaida to. Pavasara lietutiņš ir gan kā mazs draiskulītis, gan kā dzīvības radītājs un saglabātājs. Liriskais varonis laimē iesaucas:
„Spožs prieks no debesīm kā krīt!
Kur šodien tik trūdi, plauks ziedi rīt!”

…