Daba latviešu literatūrā

Latviešu tauta jau no laika gala bijusi ciešā saiknē ar dabu – plašie lauki, Latgales teiksmainie ezeri, koki, upes, jūra… - tas viss gadsimtiem veidojis mūsu priekšteču folkloru, dziesmas, atstāstīts teiksmās un pasakās. Daba laikmetiem pakļāvusi sev cilvēku ikdienas ritumu - iegrožojusi pavasara darbos, atdarot ar rudens ražu, daudzi teiksmainie Dievi un Veļi radīti ar domu izprast un pielūgt visdažādākās dabas parādības, pasargāt no stihijām un nelaimēm. Tieši daba ir tā, kas daudzos literāros darbos spēcīgi ietekmējusi galveno varoņu ikdienu – visskarbākā ir Baltijas jūras ietekme, kad zvejnieku sievas lūgdamas Dievu gaida mājup pārrodamies vīrus, kad traģēdijas veidojas zemes jeb ražās dēļ, kad agrie ganu rīti ļauj vaļu nākamo dzejnieku un rakstnieku fantāzijām.
Latvieši literatūrā vienmēr atspoguļoti kā „dabas bērni” – skarbās cīņas ar dabas stihijām „Zvejnieka dēlā”, lauku burvība Jāņa Jaunsudrabiņa, Edvarta Virzas u.c. darbos, nenoliedzamā ikdiena Rūdolfa Blaumaņa novelēs, poētiskā Latvija dainās – tas viss ir mūsu literārais mantojums, kas ļauj apzināties to patieso bagātību, kas mums pieder – Latvijas skaisto dabu. Neaprakstāms mīļums ieskanas dzejas un literāro darbu rindās, kad tiek runāts par laukiem, mežiem un dabas ainavām, - katrā nieciņā iespējams ielikt mīlestību, kas dota mums no šūpuļa – mīlestību pret Latvijas ārēm un daili:

„Esi mūžam sveicināta, Tu pelēkā smilts, kas Tu manas pēdas kādreiz saņēmi mīkstām rokām”…