R. Blaumaņa liriskajā dzejā biežāk sastopami dzejoļi ar dabas tematiku. Pamatā viņš atspoguļo lauku dabu, iesaistot dzejolī savus emocionālus pārdzīvojumus, jūtas. Literatūrzinātnieks A. Vilsons uzskata, ka R. Blaumanis neattēlo jūras, upes līčus, birzes u.tml. vietas, bet galvenokārt notēlo dažādus laika momentus dabā, ataino rīta spirgtumu, nakts dziļumu, pavasara līksmo plauksmi, ziemas stinguma īpatnējo daili utt.
Pārsvarā, rakstot dabas liriku, R. Blaumaņa iemīļotākais paņēmiens ir paspilgtināt savas emocijas, pārdzīvojumus ar dabas tēlu starpniecību, piemēram, dzejoļos „Kā zagšus”, „Veļu laikā”, „Pazudušais dēls”, „Manas rozes...”, „Septembris”, „Vakars klāt” u.c. Šajos dzejoļos atklājas iekšējie impulsi, kas mudina uz emocionālajiem pārdzīvojumiem un var novērtēt autora prasmi ar dabas tēlu tiešo izvēli iedvest lasītājā nepieciešamo noskaņu dzejoļa uztverei, piemēram, dzejolī „Veļu laikā” R. Blaumanis, izmantojot tēlus, kuri attēlo ziemas aukstumu un rudens neomulīgumu – lāstekas, migla, vējš, bālās lapas – atklāj liriskā “es” skumjas, grūtsirdību, līdz ar to radot analoģiskas emocijas arī lasītājā.…