Čūska baltu mitoloģijā

Čūskas cienīšana sastopama jau sen dažādās tautās. Ir piemēri, kad domāja, ka čūskas izskatā parādās dvēsele. No tā var secināt, ka čūska uzskatīta par pārdabisku dzīvnieku, kas ļāva to pielīdzināt nesaprotamajai dvēselei. Tomēr latviešu mitoloģijā čūskas nav nekāda sakara ar veļiem vai dvēselēm. Tas, ka čūskām ziedoja, liecina tikai par to, ka latvieši uzskatījuši, ka visas dievības var darīt kā labu, tā ļaunu.
Bieži čūska pieminēta saistībā ar Māru jeb Piena māti, jo tas manīts govju kūts tuvumā gozējamies saulītē. Tie bieži turēti, lai labāk padotos lopkopība.
Par to, ka čūskas jau sen cienījuši latvieši un leiši liecina Prūsijas katoļu priestera J. Malecka 1551.gadā rakstītais: “ Latvieši un žemaiši savās mājās zem krāsns vai kaktā pie lodziņa, kur galds stāv, tur čūskas, kuras cienī kā dievības. Zināmā gadalaikā burtnieki ar lūgšanām sauc viņas pie galda. Viņas nāk ārā, kāpj pa galdautu augšā, nometas uz galda un pēc ēdiena baudīšanas iet atpakaļ savās alās. Kad čūskas ir aizgājušas, tad cilvēki priecīgi apēd iesāktos ēdienus un cer, ka tai gadā viss izdosies laimīgi. Bet, ja pēc burtnieku lūgšanām čūskas nenāk laukā vai nebauda uz galda nolikto ēdienu, tad viņi tic, ka tai gadā viņiem notikšot liela nelaime.”1 No citāta var secināt, ka runa ir par melnajiem zalkšiem un ka cilvēki jau sen apjautuši, ka tie nav indīgi.
…